— Es neteiktu, ka viņš ir pieradināts, — atbildēja Grīfs, — lai gan viņš paretam atnāk un ēd no rokas.
— Jūs esat sasniedzis vairāk nekā mēs ar saviem kreiseriem. Nedz vācietis, nedz anglis nav viņu redzējis. Jūs bijāt pirmais.
— Nē, pirmais bija Makteivišs, — iebilda Grīfs.
— Ak jā, atceros šo mazo, kalsnējo skotu.— Vallenšteins iedzēra viskiju. — Viņš iesaukts par Nomierinātāju, vai ne?
Grīfs pamāja ar galvu.
— Viņam jūs maksājot lielāku algu nekā man vai angļu rezidentam.
— Tā laikam ir gan, — piekrita Grīfs. — Redzat, neapvainojieties par to, viņš patiešām ir tā vērts. Viņš vienmēr ir tur, kur notiek nekārtības. Viņš ir īsts burvis. Ar viņa palīdzību es varēju apmesties Jaunajā Gibonā. Pašlaik viņš atrodas Malaitā, kur ierīko man plantāciju.
— Pirmo?
— Visā Malaitā nav pat nevienas tirdzniecības stacijas. Vervētāji vēl aizvien lieto segtās laivas ar sarūsējušu dzeloņstiepli apkārt. Tagad tur ir plantācija. Mēs būsim tur pēc pusstundas. — Viņš iedeva viesim tālskati. — Pa kreisi no bungalo ir nojumes laivām, aizmugurē barakas, bet pa labi — nojumes koprai. Mēs to žāvējam, kaut nelielos daudzumos. Vecais Koho ir tiktāl civilizējies, ka var pavēlēt saviem ļaudīm lasīt kokosriekstus. Tur ir tās upes ieteka, kurā mēs atradām mirkstam trīs sievietes.
«Brīnums» gāja taisni uz enkurvietu. Tas laiski šūpojās it kā no stikla izlietajos viļņos, atstādams aiz sevis sa- ņirbinātu ūdeni. Musonu sezona gāja uz beigām, un gaiss bija smags un tropiska mitruma piesātināts, debesis aiz- vilkušās ar svina pelēkiem bezveidīgiem mākoņiem. Nelīdzeno piekrasti aizsedza mākoņu grēdas un brāzmu grīstes, caur kurām-pavīdēja zemesragi un salas iekšienē atrodošos kalnu virsotnes. Vienu zemesragu nežēlīgi zvīlēja saule, otram — labi ja jūdzi tālāk — pāri gāja spēcīga lietus gāze.
Tā bija Jaunā Gibona — mitra, auglīga un mežonīga sala, kas atradās piecdesmit jūdzes no Suazelas. Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa tā ietilpa Zālamana salu grupā. Politiski tā atradās vācu un angļu ietekmē, tāpēc šo salu pārvaldīja abu valstu pastāvīgie pilnvarotie. Jaunās Gi- bonas pārvalde gan pastāvēja tikai uz papīra kā vienas, tā otras valsts koloniālajās iestādēs. īsta kontrole vispār nepastāvēja un nekad nebija pastāvējusi. Trepangu zvejnieki vecos laikos bija braukuši garām šai salai. Sandalkoka tirgotāji pēc bēdīgiem piedzīvojumiem ar smagām sekām arī vairs neapmeklēja to. Melnādaino vervētājiem nekad nebija izdevies savervēt šajā salā kaut vienu strādnieku, un pēc tam, kad uz šonera «Dorsets» bija apslēp- kavota visa apkalpe, sala tika atstāta savā ziņā. Vēlāk kāda vācu sabiedrība mēģināja ierīkot tur kokospalmu plantāciju, bet, kad vairākiem pārvaldniekiem un diezgan daudziem salīgtiem strādniekiem bija nogrieztas galvas, plantācija tika pamesta. Vācu un angļu kreiseriem neizdevās vest iezemiešus pie prāta. Misionāru sabiedrības četras reizes mēģināja miera ceļā iekarot salu, un četras reizes slimības un slepkavības piespieda tās atkāpties. Bija vēl citi kreiseri un nomierināšanas mēģinājumi, bet tie neguva nekādus panākumus. Kanibāli allaž iebēga džungļos un pasmējās par kaucošajām granātām. Kad kara kuģi bija prom, viņi bez sevišķām pūlēm atjaunoja nodedzinātās salmu būdas un sagrautos pavardus.
Jaunā Gibona bija liela sala, simt piecdesmit jūdžu gara un septiņdesmit piecas jūdzes plata. Tās vēja puses krasts bija klinšains, bez nevienas enkurvietas un līcīša, un to apdzīvoja ciltis, kas pastāvīgi karoja cita ar citu — vismaz līdz tam laikam, kad parādījās Koho, kurš, līdzīgi Kamehameham, ar ieroču spēku un prasmīgu politiku saliedēja lielāko daļu cilšu stiprā savienībā. Koho rīkojās pilnīgi pareizi, aizliegdams ciltīm nodibināt jebkādus sakarus ar baltajiem, jo no tā bija atkarīga viņa paša cilts eksistence, un pēc pēdējā kreisera apmeklējuma viņš viens pārvaldīja salu, kamēr tuksnesīgajā krastā, kur kādreiz bija stāvējis vācu bungalo un barakas, un angļu misionāru mājas, izkāpa Deivids Grīfs un Makteivišs Nomieri- nātājs.
Pēc tam bija kari, viltus pamieri un atkal kari. Mazais, sausnējais skots prata tiklab sacelt dumpjus, kā arī apslāpēt tos un, nebūdams apmierināts ar to, ka viņa rokās ir tikai šī piekraste, atveda malaitiešus un pa meža cūku takām ielauzās dziļi, dziļi džungļos. Viņš dedzināja ciemus tik ilgi, kamēr Koho apnika tos atjaunot, un, kad viņš saņēma gūstā Koho vecāko dēlu, virsaitis bija spiests sākt sarunas. Makteivišs noteica galvu apmaiņas kursu. Par katru baltā cilvēka galvu viņš apsolīja nocirst galvu desmit Koho ļaudīm. Kad vecais pārliecinājās, ka skots tur doto vārdu, pirmo reizi iestājās īsts miers. Makteivišs pa to laiku bija paguvis uzcelt bungalo un barakas, izcirtis krastmalā necaurejamos džungļu biezokņus un sācis ierīkot plantāciju. Pēc tam viņš devās uz Tasmānas salu, kur bija izcēlušās nekārtības melno baku dēļ: vietējie pūšļotāji uzskatīja, ka epidēmijas sākums meklējams Grifa plantācijās. Pēc gada viņu atsauca atpakaļ uz Jauno Gi- bonu, lai pievilktu grožus iezemiešiem, un Koho, piespiedu kārtā atdevis baltajiem divtūkstoš kokosriekstu, nosprieda, ka izdevīgāk ir dzīvot mierā un pārdot riekstus. Turklāt viņam vairs nebija ari jaunības degsmes. Koho bija kļuvis vecs un kliboja ar vienu kāju, ko bija caururbusi angļu šautenes lode.