— Viss ir kārtībā, kamēr jūs visi turaties kopā, — teica Grīfs pārvaldniekam. — Es došos uz Guvutu. Viņi neiedrošināsies uzbrukt jums atklātā vietā. Strādnieki ari lai turas kopā! Netīriet mežu, kamēr šī jezga nav beigusies! Viņi uzbruks atsevišķām jūsu strādnieku grupām. Un, lai ko jūs darītu, neesiet muļķi un nelieniet iekšā džungļos meklēt Koho! Ja jūs to darīsiet, viņš jūs noķers. Jums jāgaida Makteivišs, tas ir viss. Es atsūtīšu viņu ar ma- laitiešu nodaļu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas uzdrīkstēsies iet dziļāk salā. Bez tam, kamēr viņš nav ieradies, es atstāšu pie jums Denbiju. Jūs piekrītat, mister Denbij? Es atsūtīšu Makteivišu ar «Vandu», un jūs varēsiet braukt ar to atpakaļ un pievienoties «Brīnumam». Kapteinis Vords kadu laiku iztiks bez jums.
— Es nupat gribēju pieteikties pats, — atbildēja Denbijs. — Man ne prātā nenāca, ka viss šis burkšķis var izcelties kaut kāda joka dēļ. Savā ziņā es uzskatu sevi par vainīgu pie tā.
— Es tāpat, — iestarpināja Vallenšteins.
— Bet es biju sācēja, — piezīmēja kravas uzraugs.
— Var jau būt, bet es turpināju.
— Bet Koho pabeidza, — sacīja Grīfs.
— Katrā ziņā ari es palikšu, — teica vācietis.
— Es domāju, ka jūs brauksiet man līdzi uz Guvutu,— iebilda Grīfs.
— Es arī tā domāju, bet tas pa daļai ir mans pienākums, bez tam es izdarīju muļķību. Es palikšu un palīdzēšu te visu nokārtot.
Ieradies Guvutu, Grīfs nosūtīja Makteivišam instrukcijas ar strādnieku vervētāju keču, kas tieši gatavojās doties uz Malaitu. Kapteinis Vords ar «Brīnumu» brauca uz Santakrusu, bet Grīfs, patapinājis no angļu rezidenta motorlaivu un melnādaino apkalpi, šķērsoja jūras šaurumu un aizbrauca uz Gvadalkanaru apskatīt laukus aiz Pendefrīnas.
Pēc trijām nedēļām viņš, ceļavējam pūšot, pilnās burās pabrauca garām koraļļu rifiem un iegāja mierīgajos Guvutu piestātnes ūdeņos. Osta bija tukša, tikai pie paša krasta stāvēja neliels kečs. Grīfs pazina keču — tā bija «Vanda». Tā acīmredzot nupat bija iebraukusi pa Tu- lagi šaurumu, tāpēc ka melnādainie matroži vēl ierēvēja buras. Kad Grīfs bija piebraucis blakus kečam, Makteivišs pasniedza viņam roku, lai palīdzētu tikt pāri reliņam.
— Kas noticis? — jautāja Grīfs. — Vai tad jūs neesat vēl aizbraucis?
Makteivišs pamāja ar galvu.
— Es jau atpakaļ. Uz kuģa viss kārtībā.
— Kā iet Jaunajā Gibonā?
— Viss ir tāpat, kā bija, kad es redzēju to pēdējo reizi. Vērīga acs gan var pamanīt dažas nenozīmīgas pārmaiņas ainavā.
Viņš bija auksts un enerģisks cilvēks, tikpat mazs un tikpat sausnējs kā Koho, ar sarkankoka krāsas seju un nelielām, neizteiksmīgām zilām acīm, kas vairāk atgādināja urbjus nekā skota acis. Viņam bija svešas bailes, sveša sajūsma, viņš bija nepieejams slimībām, klimatam un jūtām, bija kalsns, skarbs un nežēlīgs kā čūska. Pēc skota nīgrā izskata Grīfs labi redzēja, ka viņš atvedis sliktas ziņas.
— Klājiet nu vaļā! — Grīfs mudināja. — Kas noticis?
— Tāda rīcība ir bargi nosodāma. Kauna lieta dzīt jokus ar melnajiem pagāniem! — skots atbildēja. — Turklāt tas ļoti dārgi izmaksā. Nāciet lejā, mister Grīf! Jums būs labāk klausīties ar viskija glāzi rokā. Es aiz jums.
— Kā jūs visu nokārtojāt? — jautāja Grīfs, līdzko viņi bija apsēdušies kajītē.
Mazais skots pašūpoja galvu.
— Tur nebija nekā, ko kārtot. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Var arī teikt, ka tur viss bija kārtībā, pilnīgā kārtībā jau pirms manas ierašanās.
— Bet plantācija? Kā ir ar plantāciju?
— Plantācijas vairs nav. Viss jūsu ilgo gadu darbs ir vējā. Mēs esam atgriezušies tajā vietā, no kuras sākām, no kuras sāka misionāri, no kuras sāka vācieši un…
kur viņš beidza. Piestātnē nav palicis ne akmens uz akmens. Mājas pārvērtušās par melnām pelnu kaudzēm. Visi koki nokapāti, un savvaļas cūkas rakņā laukā jamsu un kartupeļus. Jaunekļi no Jaundžordžijas, šie jaunie zēni, kuru bija ap simtu un kuri jums izmaksāja krietnu naudu … neviens no viņiem nav palicis dzīvs, lai pastāstītu jums par notikušo.
Viņš apklusa un sāka kaut ko meklēt lielā lādē zem trapa.
— Bet kas ir ar Vērtu? Un Denbiju? Un Vallenšteinu?
— To es varu jums pastāstīt. Skatieties!
Makteivišs izvilka no rīsa salmiem taisītu maisu un izbēra tā saturu uz grīdas. Deivids Grīfs sarāvās un stingu skatienu lūkojās uz triju Jaunajā Gibonā atstāto cilvēku galvām. Vallenšteina dzeltenās ūsas vairs negriezās lepnos gredzenos, bet nokarājās no augšlūpas.
— Nezinu, kā tas noticis, — skots drūmā balsī turpināja, — bet es pieņemu, ka viņi ir devušies džungļos pakaļ vecajam velnam.
— Bet kur ir Koho? — vaicāja Grifs.
— Iemucis atpakaļ krūmos un pilns kā mārks. Tāpēc jau es arī tiku pie šīm galvām. Viņš bija pārāk piedzēries, lai uzsvemptos kājās. Viņi uz savām mugurām iznesa veco no ciema, kad es drāzos virsū, un, ja jūs atbrīvosiet mani no šīm galvām, es būšu jums ļoti pateicīgs. — Viņš apklusa un nopūtās. — Es domāju, ka tās jāapglabā gods godam un jāaprok. Bet pēc manas saprašanas tās ir retas mantas. Kurš katrs cienījams muzejs maksās simtu par katru galvu. Iedzeriet vēl! Jūs esat mazliet bāls… Tagad lieciet nost glāzi, un, ja gribat zināt manu viedokli, mister Grīf, es jums teikšu, ka stingri jāraugās, lai ar šiem melnajiem netaisa nekādus jokus. Allaž nepatikšanas vien iznāk, turklāt tā ir ļoti dārga izklaidēšanās.