līdzens kā spogulis, tikai viegli trizuļodams. Neregulārā lagūna aptvēra vairākas kvadrātjūdzes ūdens, kas bēguma laikā viss traucās plūst ārā pa vienīgo šauro kanālu. Ši eja bija tik šaura, bet ūdens pieplūdums tajā tik liels, ka plūdmaiņu laikā kanāls vairāk atgādināja krāčainu upi nekā ieeju atolā. Ūdens ejā virda, virpuļoja un mutuļoja, un rāvās uz āru vienvienīgā baltu putu jūkli, kas sedza smagos, zobainos viļņus. Katrs straumes stāvā viļņa trieciens pret kuģa priekšvadni izsita «Malahini» no taisnvir- ziena gaitas un tikpat kā ar tērauda lauzni grūda to sānis pie kanāla malas. Kuģis bija jau gandrīz pusceļā, kad vilnis to piegrūda pie paša koraļļu krasta, un vajadzēja vien griezties apkārt. Atpakaļ jūrā kuģi rautin izrāva straume, un tas šļūca ar sānbortu pret viļņiem.
— Nu būtu laiks likt lietā jūsu jauno, daudzsološo motoru, — Grīfs labsirdīgi paķircināja.
Nevienam nebija noslēpums, ka šis motors ir kapteiņa Vorfīlda jājamais zirdziņš. Viņš tikmēr bija lūdzis un diedelējis pēc tā, līdz Grīfs pēdīgi pieļāvās.
— Tas atmaksāsies, — kapteinis mēdza apgalvot. — Jūs tikai nogaidiet un pavērojiet! To nepieciešams apdrošināt, taču jūs zināt, ka aģenti negrib noslēgt nekādus līgumus uz Paumotu salām.
Grīfs norādīja uz sīku kuterīti, kas aizmugurē virzījās pa to pašu kursu.
— Esmu gatavs derēt uz pieciem frankiem, ka mazā «Nuhīva» mūs apsteigs,
— Droši, — kapteinis Vorfīlds piekrita. — Tai ir traks ātrums. Mēs gan tai līdzās izskatāmies pēc lainera, bet mums ir tikai četrdesmit zirgspēku. «Nuhīvai» ir desmit zirgspēku, toties tā ir sīka kā sacīkšu jahta. «Nuhīva» tiks cauri pašam elles virulim, tomēr šitai straumei arī viņa nenoturēsies pretī. Te ātrums pašlaik būs desmit mezglu stundā.
Un ar desmit mezglu ātrumu «Malahini» tika iznests jūrā uz bēguma viļņa, kas to nežēlīgi valstīja un gāzelēja.
— Ūdens būs rioplūdis pēc pusstundas, tad mēs dosimies iekšā, — kapteinis Vorfīlds noteica ar tādu kā aizkaitinājumu, un tā cēloni tūdaļ paskaidroja nākamie vārdi. — Viņam nav nekādu tiesību saukt salu par Pār- leju. Admiralitātes kartēs un tāpat franču kartēs tā ir
atzīmēta kā Hikihoho. To savā laikā atklāja Bugenvils un nosauca pēc iezemiešu vārda.
— Kāda gan nozīme vārdam? — kravas pārzinis noprasīja, tā izmantodams gadījumu atpūsties, rokas iebāzis krekla piedurknēs. — Te šī sala stāv mums tieši degungalā, un uz tās ir vecais Pārlejs ar savām pērlēm.
— Kurš tās pērles ir redzējis? — taujāja Hermans, raudzīdamies no viena uz otru.
— Visiem par tām ir zināms, — kravas pārzinis atteica. Viņš uzrunāja stūresvīru: — Tai-Hotauri, kā tur ir ar tām vecā Pārleja pērlēm?
Kanaks iepriecināts un pašapzinīgs viegli pagrozīja stūresratu šurp un turp.
— Mans brālis nirt priekš Pūrlejs trīs četri mēneši un daudz stāstīt par pērles. Hikihoho ļoti labs pērļu viets.
— Bet pērļu uzpircēji ne reizi nav piedabūjuši viņu šķirties kaut vai no vienas pērles, — kapteinis iejaucās sarunā.
— Stāsta, ka viņam bijusi pilna cepure ar pērlēm Armandai, kad viņš iebraucis Tahiti, — kravas pārzinis tur- pināja stāstu. — Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un visu šo laiku viņš tikai ir krājis klāt — un vācis pērlenes arī. Tās visi ir redzējuši — simtiem tonnu pērienu vāku. Stāsta, ka lagūna nu esot izzvejota tukša. Varbūt tāpēc viņš arī izsludinājis izsoli.
— Ja viņš tiešām pārdos, tad šī būs gada lielākā pērļu raža visās Paumotu salās, — Grīfs noteica.
— Nē, bet paklausieties tak! —• Malhels, ko smacīgais karstums mocīja tāpat kā visus pārējos, vairs nespēja novaldīties. — Ko tas viss nozīmē? Kas tas vecais bīč- komers ir par putnu? Un kas par jezgu ar šīm pērlēm? Kāpēc tāda noslēpumainība?
— Hikihoho pieder vecajam Pārlejam, — kravas pārzinis atbildēja. — Viņam bijusi varen laimīga roka uz pērlēm, viņš tās vācis un krājis gadu gadiem un nu pirms kādām nedēļām palaidis vēsti, ka rītdien tās izūtrupēšot visiem, kas grib pirkt. Vai redzat to šoneru mastu mežu lagūnā?
— Astoņi, cik var saskatīt, — Hermans noteica.
— Ko gan tie meklētu tādā nieka atoliņā kā šis? — kravas pārzinis trieca tālāk. — Šeit jau pa visu gadu nesavāks kopras vienai šonera kravai. Tie ir sabraukuši uz izsoli. Tālab, redz, viņi ir šeit. Tālab, āre, mazā «Nuhīva» tur pakaļgalā cenšas tikt mums garām, tikai nevaru saprast, ko gan šis cerē tur nopirkt. Tās īpašnieks un reizē kapteinis ir Nerijs Herings, tāds angļu pusebrejs, un viņa debetā ir vienīgi nekaunība, parādi un rēķini par viskiju. Šai ziņā viņš ir ģeniāls. Viņš ir parādā tik daudziem, ka ikviens Papeetes tirgotājs ir ieinteresēts, lai viņam klātos labi. Tie speciāli cenšas pagādāt šim kādu ienākumu. Viņiem tas nepieciešams pašu labā, bet Nerijs šo stiķi lieliski prot likt lietā. Es, piemēram, neesmu parādā nevienam. Un kas no tā izriet? Ja es kādā lēkmē nokritīšu uz krasta un palikšu guļam, viņi mani mierīgi tur atstās, lai es sprāgstu vien nost. Viņiem no tā zaudējumi necelsies. Bet Nerijs Herings! Ko gan visu viņi nedarītu, ja tam uzkristu kāda lēkme! Pašu labāko viņi nežēlotu šā labā! Pārāk daudz naudas viņi šim ir aizdevuši, lai varētu pamest to guļam. Viņi to ņemtu pie sevis mājās un lolotu kā mīļo brāli. Varu jums apgalvot, ka godīga rēķinu maksāšana nemaz nav tik teicama lieta, kā izbļauts.
— Kāds sakars tam zellim Nerijam ar visu šo jezgu? — anglis apskaities noprasīja. Pavērsies pret Grifu, viņš teica: — Kas te ir par dullumu ar šīm pērlēm? Sāciet no paša sākuma!
— Jums vajadzēs man piepalīdzēt, — Grīfs nobrīdināja pārējos, sākdams stāstu. — Vecais Pārlejs ir liels dīvainis. Cik es viņu esmu redzējis, man, maigi izsakoties, liekas, ka viņš ir pa daļai jucis. Lai nu būtu kā būdams, bet notikums ir šāds. Pārlejs ir tīrasiņu francūzis. Reiz viņš man teica, ka esot no Parīzes. Viņa akcents tiešām šķiet parīzisks. Šajos novados viņš ieradās jau senajās dienās. Sāka tirgoties un darīja visu ko citu. Tā viņš arī nokļuva uz Hikihoho. Sāka ar tirgošanos, jo tā te bija īsti vietā. Salu apdzīvoja kāds simts nonīkušu paumotiešu. Viņš apprecēja karalieni — pēc iezemiešu paražām. Kad tā nomira, itin viss palika viņam. Uznāca masalu sērga, un dzīvajos atlika labi ja ducis iezemiešu. Viņš tos baroja, lika tiem strādāt un bija karalis. Bet pirms nāves karaliene bija dzemdējusi meitiņu. Tā ir Armanda. Triju gadu vecumā viņš to aizsūtīja uz sieviešu klosteri Pa- peetē. Kad tai bija septiņi vai astoņi gadi, viņš to nosūtīja uz Franciju. Nu jau jūs sākat aptvert situāciju. Visizcilākais un aristokrātiskākais klosteris Francijā bija tā tik vien labs diezgan Paumotu salu karaļa un kapitālista vienīgajai meitai, un jums jau zināms, ka vecajā franču zemē nav aizspriedumu pret krāsainajiem. Meitene tika audzināta kā princese un ari uzskatīja sevi par tādu. Bez tam viņa domāja, ka ir pilnīgi baltā, un viņai nebija ne jausmas, ka pastāv tāda «krāsaino barjera».