Un nu seko traģēdija. Vecais, jau no sākta gala untumains savādnieks, tik ilgi bija tēlojis despotu Hikihoho salā, līdz pēdīgi viņam galvā iesēdās ideja, ka viņš ir pilnīgi likumīgs karalis, bet Armanda — princese un ka šinī ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Kad Armandai bija astoņpadsmit gadu, viņš aizsūtīja kādu tai pakaļ. Naudas viņam bija čumī kvadrātā — kā būtu teicis jenkijs Bils. Viņš bija uzcēlis lielo namu Hikihoho salā un milzīgu, greznu bungalo Papeetē. Armandai vajadzēja ierasties ar pasta kuģi no Jaunzēlandes, un Pārlejs ar savu šoneri izbrauca, lai sastaptu meitu Papeetē. Un viņš arī būtu visu situāciju teicami nolīdzinājis, par spīti Papeetes smalkajai vistiņu un aunapieru sabiedrībai, ja neuznācis briesmīgais negaiss. Tas bija togad — vai ne tā? — kad Manu-Huhi tika noslaucīta no zemes virsas un noslīka septiņsimt cilvēku.
Pārējie piekrizdami palocīja galvu, bet kapteinis Vorfīlds teica:
— Es tajā pūtienā braucu uz «Megpijas», un mūs izsvieda krastā — «Megpiju» ar visu, kas uz tās virsū, ar visiem cilvēkiem līdz pat pavāram — ceturtdaļjūdzi tālu uz sauszemes starp kokospalmām Taiohaes līča galā … un šī osta tak skaitās droša pret vētrām!
— Nu jā, — Grīfs stāstīja tālāk, — veco Pārleju arī šis negaiss aizkavēja, un viņš ar savu pērļu pilno cepuri sasniedza Papeeti trīs nedēļas par vēlu. Viņam bija nācies savu šoneri stiept ar trīšiem un vēl izbūvēt pusjū- dzes garu ceļu, līdz varēja iestīvēt kuģi atpakaļ jūrā.
Bet pa to laiku Armanda dzīvoja Papeetē. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Pēc franču paraduma viņa aizgāja iepazīšanās vizītē pie gubernatora un ostas ārsta. Tie gan viņu pieņēma, bet neviena no vistiņām — viņu sievām šai viešņai nebija mājās, un neviena arī neapciemoja viņu. Armanda bija ārpus sabiedrības, izstumta no tās — kaut kas tāds viņai ne murgos nebija rādījies —, un šādā laipnā veidā sabiedrības locekļi viņu informēja par šo faktu. Uz franču kreisera tur bija kāds jautrs jauns leitnantiņš. Armandu ieraudzījis, tas zaudēja savu sirdi — tomēr galvu vis ne. Paši varat iedomāties, kas tas bija par triecienu jaunajai meitenei — izsmalcinātai, skaistai, aristokrātiski audzinātai, izbaudījušai visu labāko, ko vien spēj sniegt vecā Francija un kas par naudu iegūstams. Un varat arī uzminēt, kādas bija beigas. — Grīfs paraustīja plecus. — Pārleja bungalo kalpoja kāds japāņu sulainis. Tas visu bija redzējis. Tas stāstīja, viņa to izdarījusi aukstasinīgi kā samurajs. Paņēmusi stiletu … nekādas trauksmes, nekādas steigas, nekādas nesavaldīgas bojāejas dziņas… paņēmusi stiletu, rūpīgi novietojusi smaili tieši pret sirdi un ar abām rokām lēnām un spēcīgi iedūrusi to krūtīs.
Pēc tam ieradies vecais Pārlejs ar savām pērlēm. Runā, viena tur bijusi īpaši izcila — sešdesmit tūkstošu franku vērtībā. Pīters Džī to bija redzējis un vēlāk man teica — šādu summu viņš par to esot piedāvājis. Vecais vīrs uz kādu laiku galīgi nojūdzies no prāta. Viņam esot uzvilkuši trako kreklu un divas dienas turējuši sasaistītu Koloniju klubā …
— Viņa sievas tēvocis, vecs paumotietis, esot pārgriezis trako kreklu un viņu atbrīvojis, — kravas pārzinis papildināja.
— Un tad vecais Pārlejs sācis izrēķināties, — Grīfs turpināja. — Sašāvis trīs lodes tajā dienaszaglī leitnantiņā …
— Trīs mēnešus tas esot nogulējis kuģa lazaretē, — kapteinis Vorfīlds piebilda no savas puses.
— Ietriecis vīna glāzi gubernatoram ģīmī; izcīnījis divkauju ar ostas ārstu; piekāvis savus iezemiešu kalpotājus; izdemolējis hospitāli; pārlauzis sanitāram trīs ribas un atslēgas kaulu un izbēdzis no slimnīcas; turēdams katrā rokā pa revolverim, aizgājis līdz savam šonerim, nekaunīgi izaicinādams policijas priekšnieku un visus žandarmus, lai tak apcietinot viņu, un aizbraucis uz Hikihoho. Runā, ka kopš tā laika viņš nekad vairs neesot atstājis salu.
Kravas pārzinis pamāja ar galvu. — Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, un ne reizīti viņš nav izkustējies.
— Un tik krājis savas pērles, — kapteinis piemetināja. — Viņš tak ir pilnīgi ārprātīgs. Man tirpas iet pār muguru, viņu iedomājot. īstais Fins.
— Kas tas tāds? — Malhels painteresējās.
— Vētru burvis — tāda ticība_ vismaz ir iezemiešiem. Pajautājiet, āre, Tai-Hotauri! Ej, Tai-Hotauri, kā tu domā — ko vecais Pārlejs var izdarīt ar vēju?
— Gluži to, ko darīt liels vētru velns, — kanaks atbildēja. — Mans zināt. Ja viņš gribēt liels pūtiens, viņš darīt liels pūtiens. Ja viņš vējš negribēt, vējš nepūst.