— Tas ir kapteinis Robinsons no «Robertas», — Grīfs viņus iepazīstināja savā starpā.
Pa to laiku Malhels sasveicinājās ar Pīteru Džī.
— Man pat prātā nebija ienācis, ka pasaulē var būt tik daudz pērļu, — Malhels teica.
— Tik daudz kopa vienā reizē man arī nav gadījies redzēt, — Pīters Džī atteica.
— Kāda tām varētu būt vērtība?
— Piecdesmit vai sešdesmit tūkstoši sterliņu mārciņu — bet tas tikai mums, uzpircējiem. Parīzē… — Viņš savilka plecus un sacēla uzacis par zīmi, ka šāda summa vispār nav aptverama.
Malhels notrausa sviedrus no pieres. Visi bija pārplūduši sviedriem un elpoja smagi. Pasniegtajos dzērienos nebija ledus gabaliņu, viskijs un absints tika malkoti remdeni.
— Jā, jā, — Pārlejs vurvulēja. — Uz tā galda guļ daudzi nelaiķi. Es šīs pērlītes pazīstu — visas līdz pēdējai. Apskatiet tur tās trīs! Tik ļoti saderīgas, vai ne tā? Kāds nirējs no Austrumsalas man tās izzvejoja nedēļas laikā. Nākamā nedēļā viņu nokampa haizivs, norāva šim roku, un asins saindēšanās paveica pārējo. Un šī te paprāvā neregulārā pērle — nekas sevišķs, būšu vēl laimīgs, ja man rīt par to piesolīs divdesmit franku; bet tā ir nākusi no divdesmit divu pēdu dziļa ūdens. Nirējs bija no Raratongas. Pārspēja visus niršanas dziļuma rekordus. Izvilka to no divdesmit divu pēdu dziļuma. Es viņu vēl redzēju. Bet plaušas viņam bija pārplīsušas, vai arī tā bija embolija, jo pēc divām stundām viņš nomira. Nomira kliegdams. Jūdzēm tālu to varēja dzirdēt. Tik spēcīgu iezemieti vēl nebiju redzējis. Kāds pusducis manu iezemiešu ir nomiruši ar kesona slimību. Un mirs vēl daudzi cilvēki, mirs vēl daudzi.
— Eh, beidziet ķērkt, Pārlej! — kāds kapteinis uzrājās. — Nekāda pūtiena jau nebūs.
— Bijis es vēl spēka gados, es nekavētos ne mirkli — rautu ārā enkuru un lasītos projām jo ātrāk, jo labāk, — sirmgalvis atteica vecīgā falsetā. — Jā, jā, bijis es spēka gados, kad vēl vīns iet pie sirds. Bet kur nu jums to saprast! Jūs visi paliksiet te kā iemieti. Es jūs ar nemaz nebrīdinātu, ja ticētu, ka būsiet ar mieru braukt projām. Vai tad nu klijānus kāds var padzīt no maitas! Iedzeriet vēl pa lāsītei, mani brašie jūrnieki! Jā, jā, uz ko gan visu cilvēks nav spējīgs pāris sīku gliemeņgrau- diņu dēļ! Re, kur tās guļ, skaistulītes! Izsole būs rītu, punktīgi desmitos. Vecais Pārlejs rīko izpārdošanu, un maitu lijas jau pulcējas… vecais Pārlejs, kurš savās dienās bija stiprāks vīrs par jebkuru no šitiem un kurš vēl skatīs lielu tiesu no šitiem mirušus.
— Bet tad ir gan riebīgs vecs negantnieks! — «Malahini» kravas pārzinis pačukstēja Pīteram Džī.
— Un kas pavisam, ja arī uznāk vētra? — sacīja «Dol- lijas» kapteinis. — Hikihoho vēl ne reizes nav aizpūsta jūrā.
— Jo vairāk iemeslu ticēt, ka nu tas var notikt, — atcirta kapteinis Vorfīlds. — Es tai vis negribētu uzticēties.
— Kurš tad nu ķērc? — Grīfs pārmetoši noteica.
— Man gauži negribētos zaudēt jauno motoru, pirms vēl tas sevi atmaksājis, — kapteinis Vorfīlds drūmi atbildēja.
Pārlejs apbrīnojami veikli izlocījās caur ļaužu drūzmu zālē līdz barometram pie sienas.
— Uzmetiet aci, mani brašie jūrnieki! — viņš izsaucās līksmā triumfā.
Tuvāk stāvošais paskatījās barometra rādījumu. Satriecošais efekts bija skaidri lasāms viņa sejā.
— Nokritis par desmit, — vairāk viņš neko neteica, bet visas sejas kļuva tramīgas, un tā vien izskatījās, ka visiem gribētos tūdaļ mesties uz durvīm.
— Ieklausieties! — Pārlejs pavēloši teica.
Klusumā, kāds iestājās, ārējā bangotne šķita kļuvusi neparasti skaļa. Bija dzirdama dārdoša rēkoņa.
— Sāk celties lielas bangas, — kāds ierunājās, un tūlīt visi kā viens saplūda pie logiem.
Caur pareto kokospalmu virkni vīri raudzījās uz jūru. Cita pēc citas milzīgas, līdzenas bangas vēlās pret koraļļu piekrasti. Dažas minūtes visi kā sastinguši vēroja neparasto ainu, sarunādamies klusinātās balsīs, un šajās pāris minūtēs nepārprotami ievēroja, ka bangas milst arvien lielākas. Tas šķita baismīgi — pilnīgā bezvējā milstošas bangas —, un cilvēku balsis nevilšus kļuva vēl klusākas. Visi satrūkās, kad vecais Pārlejs pēkšņi iever- velējās:
— Vēl ir laiks iziet jūrā, brašie džentlmeņi! Kuģus pār lagūnu var pārvilkt tauvās ar laivām.
— Būs jau labi, vecais, — ieteicās «Kaktusa» stūrmanis Dārlings, gadus divdesmit piecus vecs ziedoša paskata jauneklis. — Pūtiens būs uz dienvidiem un paies garām. Mēs nejutīsim ne vēsmiņas.
Telpā nošalca it kā atvieglojuma nopūta. Atkal atsākās sarunas, balsis kļuva skaļākas. Daži uzpircēji pat atgriezās pie galda un turpināja pētīt pērles.
Pārleja griezīgie krikšķi kļuva vēl spalgāki.
— Pareizi, pareizi, —viņš urdīja. — Lai ari pasaulei gals klāt, jūs tik pērciet un pārdodiet!
— Mēs rītu tās tik un tā nopirksim, — Aizekss apgalvoja.
— Tad jus pirkumu varēsiet kārtot ellē.
Sapulcējušos neticīgie smiekli nokaitināja veco vīru.
Viņš nikni apcirtās pret Dārlingu.
— No kura laika tādi puikas kā jūs kaut ko sajēdz par vētrām? Un kur ir tas cilvēks, kurš būtu grafiski attēlojis Paumotu negaisu ceļus? Kurā grāmatā jūs varat tos sameklēt? Es kreisēju pa Paumotu salām jau tad, kad vecākais starp jums vēl nebija piedzimis. Es zinu. Austrumu rajonos negaisa centrs virzās tik plašā aplī, ka veido gandrīz taisnu līniju. Šeit, rietumdaļā, tas met asu leņķi. Atcerieties jūras karti. Kā tad varēja notikt, ka deviņdesmit pirmajā gadā vētra nopostīja Auri un Hiolau? Leņķis, brašo puis, asais leņķis! Pēc stundas vai divām, augstākais, trim sāks pūst vējš. Paklausieties, kas tur notiek!