— Ja sāks pūst, vismaz kļūs drusciņ vēsāks, — Hermans nomurdēja. — Te jau nav vairs ko elpot. Pekles karstums. Esmu izžuvis kā plītskrāsnī.
Ar smago dunci, ko nēsāja makstī pie jostas, viņš pāršķēla dzeramo kokosriekstu un iztukšoja tā saturu. Ari pārējie centīgi sekoja šiin paraugam, tikai reizi pārtraukdami sūkšanu, lai noskatītos, kā sagrūst kāds no Pārleja gliemežvāku šķūņiem. Barometra atzīme patlaban rādīja 29,50.
— Jādomā, esam visai tuvu zemspiediena apgabala centram, — Grifs iepriecināts piezīmēja. — Līdz šim man ne reizes nav gadījies nokļūt pašā viesuļvētras sirdī. Jums arī, Malhel, tas būs interesants piedzīvojums. Barometrs krītas tik strauji, ka negaiss acīmredzot būs varens.
Kapteinis Vorfīlds norēcās, un visu acis pievērsās viņam. Kapteinis tālskatī lūkojās garenvirzienā pāri lagūnai uz dienvidaustrumiem.
— Tur tā nāk, — viņš mierīgi noteica.
Nemaz nevajadzēja tālskata, lai saskatītu. Pār lagūnas virsmu šķita joņojam dīvaini aprisēta dūmaka. Gar abām atola malām tādā pašā ātrumā to pavadīja strauja kokospalmu saliekšanās un lidojošu lapu spieti. Vējbrāz- mas priekšējo malu uz lagūnas virsmas iezīmēja blīva, tumša, vēju kulta ūdens josla. Tās avangardā kā strēlnieku priekšpulki šaudījās žiglas atsevišķas vēja sīpas.
Aiz šās joslas traucās kādu ceturtdaļjūdzi plata ūdens lāma, kas šķita rāma kā spogulis. Tad atkal sekoja tumša, vēju kulta ūdens svēdra, bet aiz tās visa lagūna virda baltās, viruļainās putās.
— Kas tā par rāmu ūdens svītru? — Malhels vaicāja.
— Bezvējš.
— Bet tā taču joņo tikpat ātri kā vējš, — otrais iebilda.
— Tai tas jādara, citādi vējš to apsteigs, un tad vairs bezvēja nebūs. Šī ir vētra ar divkāršu fronti. Es reiz šādu te brāzmu piedzīvoju pie Savajām. Tā bija īsta du- bultfrontes vētra. Blākš! Uzgāzās trieciens, tad acumirklis klusuma un atkal jauns brāziens. Stāviet stingri un turieties cieši! Nu tā tūlīt būs klāt. Skat, kas notiek ar «Robertu»!
«Roberta» ar vaļīgām enkurķēdēm gulēja vairāk vēja pusē, un brāziens to šķērseniski patrieca uz priekšu kā salmiņu. Tad ķēdes ar šausmīgu rāvienu to apstādināja, sagriežot bugspritu pret vēju. Pirmais vēja grūdiens noraustīja šoneri pēc šonera, arī «Malahini», līdz tos saturēja stingri nostieptās ķēdes. Kad «Malahini» enkuri ar grūdienu aprāva tā slīdēšanu, Malhels un pat vairāki kanaki nogāzās no kājām.
Un tad pēkšņi vējš pazuda. Viņus bija sasniegusi joņojošā bezvēja josla. Grīfs uzrāva sērkociņu, un rāmajā gaisā liesmiņa bez kāda aizsega dega mierīgi, pat neplī- voja. Nolaidās bieza krēsla. Mākoņu klājs, kas jau stundām ilgi bija slīdzis zemāk un zemāk, nu šķita nogūlis tieši virs jūras līmeņa.
Uzbrāžoties vētras otrajai frontei, atkal «Roberta» pirmā noraustījās sastieptajās ķēdēs, un tad aši cits pēc cita to pašu atkārtoja pārējie šoneri. Satrakotā jūra virda, balti putodama, klāta sīkiem šļakatu vilnīšiem. «Malahini» klājs drebēja zem cilvēku kājām. Sastriegtās falles rībināja pret mastiem kā bungas, visas tauvas un troses sāka neganti dūkt kā milzu rokas skartas stīgas. Stāvot ar seju pret vēju, elpu ievilkt nebija iespējams. Malhels, kas līdz ar citiem bija iespiedies pavēnī aiz kajītes virsbūves, nejauši pabāza galvu ārā, un vienā mirklī viņa plaušās ietriecās tāds daudzums saspiesta gaisa, ka viņš vairs nejaudāja dabūt to ārā un bezmaz noslāpa, kamēr izdevās aizgriezt galvu sānis.
— Kaut kas neticams! — viņš elsa, taču neviens viņu nedzirdēja.
Hermans ar vairākiem kanakiem četrrāpus centās aizkļūt līdz priekšgalam, lai iemestu vēl trešo enkuru. Grīfs piebikstīja kapteinim Vorfīldam un norādīja uz «Robertu». Tā slīdēja ar visiem enkuriem, nākdama viņiem tieši virsū. Vorfīlds pielika muti Grifam pie auss un iekliedza:
— Mēs arī slīdam!
Grīfs pielēca pie stūresrata un strauji apcirta to apkārt, sagriezdams «Malahini» pa kreisi. Trešais enkurs aizkabinājās gruntī, un «Roberta» ar pakaļgalu pa priekšu aizslīdēja garām tikai jardus desmit no viņu borta. Viņi pamāja ar roku Pīteram Džī un kapteinim Robinsonam, kas līdz ar vairākiem matrožiem darbojās pa priekšklāju.
— Viņi lauž pušu ķēdes! — Grīfs kliedza kapteinim Vorfīldam. — Grib izkļūt ārā pa izeju! Neko nevar darīt! Enkuri aras gruntī!
— Mūsējie tagad tur! — kapteinis atkliedza atbildi. — Rau, kur «Kaktuss» uzgrūdās virsū «Mizijai»! Nu tiem ies plāni!
«Mizijas» enkuri līdz šim turēja stingri, taču pievienotais «Kaktusa» spiediens bija par lielu, un nu abi šoneri, sakabinājušies kopā, aizšļūca pa balti putojošo viļ- ņotni. Varēja redzēt, kā abu kuģu matroži cērt un rauj, cenzdamies atsvabināt tos vienu no otra. «Roberta», atbrīvojusies no enkuriem, klīvera vietā uzvilkusi nelielu brezenta strēmeli, stūrēja uz ieeju lagūnas ziemeļrietumu galā. Grīfs ar kapteini Vorfīldu redzēja, ka «Roberta» izkļūst tai cauri un izbrauc atklātā jūrā. Bet «Miziju» ar «Kaktusu», kas tā ari nejaudāja tikt viens no otra vaļā, izstūma krastā kādu pusjūdzi no ieejas.
Vējš pūta arvien stiprāk un vēl tikai pieņēmās spēkā. Vienīgi sasprindzinot visus spēkus, bija iespējams brāzmā noturēties kājās, un, dažas minūtes rāpojuši pa klāju pretim vējam, matroži bija galīgi pārmocījušies. Hermans ar saviem kanakiem pūlējās, cik spēka, saistīdami un nostiprinādami visu, ko vien varēja, un uzlikdami burām papildcēziņus. Vējš raustīja viņu plānos krekliņus un plēsa tos nost no muguras. Cilvēki kustējās tik gausi, it kā ķermeņi būtu tonnām smagi, un ne reizi neatlaida vaļā no pietveres vienu roku, pirms nebija droši pieķērušies kur citur ar otro. Vaļējie trošu gali stīvi turējās līmeniski, un, ja vējam izdevās tos sapurināt, no virvju galiem atrāvās driskas un aizlidoja prom.