Malhels piedūrās Grifam un tad kapteinim, norādīdams uz krastu. Stiebriem jumtie šķūņi bija nozuduši pavisam, bet Pārleja nams grīļojās kā piedzēries. Tā kā vējš pūta atola garenvirzienā, māju kaut cik bija pasargājušas jūdzēm garās kokospalmu rindas. Taču milzīgie viļņi, kas nemitīgi gāzās pāri no ārpuses, pamazām ārdīja mājas pamatus un tricinot lauzīja tos gabalos. Nams jau šķiebās pār izskaloto smilšu nogāzi, tā bojāeja bija nenovēršana. Sur tur kokospalmās karājās cilvēki, piesējušies pie to stumbriem. Koki ne šūpojās, ne locījās. Vēja pārliekti, tie tā arī stāvēja, tikai baismīgi vibrēja. Pa apakšu smiltīs putoja baltās bangu šļāces.
Tagad arī pār lagūnu visā garumā traucās milzīgas bangas. Tām bija gana vietas, kur ieskrieties desmit jūdžu garajā lagūnā no atola pievēja gala; no šiem triecieniem šoneri slējās stāvus, un ūdens masas gāzās tiem pāri. Uzbrāžoties pašām lielākajām bangām, arī «Malahini» priekšgals ierakās vilnī, tā ka ūdens reizēm mutuļoja par vidusklāju līdz pat reliņa augšai.
— Nu ir laiks ieslēgt jūsu motoru! — Grīfs auroja; un kapteinis Vorfīlds, aizrāpies līdz mehāniķim, kas turēdamies gulēja uz klāja, kliegšus sāka dot komandas.
Kad motors darbojās, dodams pilnu gaitu uz priekšu, «Malahini» sāka uzvesties labāk. Kaut gan kuģis arvien vēl raka priekšgalu viļņos, tomēr enkuri to vairs tik nežēlīgi neraustīja. Taču galīgi atslābināt enkura ķēdes kuģis nespēja ari tagad. «Malahini» četrdesmit zirgspēku jaudāja vienīgi kaut cik mazināt ķēžu saspriegumu.
Vējš tikai auga un pieņēmās spēkā. Mazā «Nuhīva» bija noenkurojusies sānis no «Malahini», mazliet tuvāk liedagam, tās motors vēl arvien nebija salabots, bet kapteinis atradās krastā, un kuteris pārdzīvoja grūtus brīžus. Tas rakās ūdenī tik bieži un tik dziļi, ka «Malahini» vīri ikreiz bažījās, vai tas vispār vēl parādīsies virs ūdens. Ap trijiem pēcpusdienā, kad «Nuhīva» vēl nebija iznirusi no iepriekšējā viļņa gāzmām, tai tūdaļ brāzās pāri nākamais, un kuģis vairs neparādījās virs ūdens.
Malhels paraudzījās uz Grifu.
— Ūdens ielauzis lūkas, — Grīfs auroja atbildi.
Kapteinis Vorfīlds norādīja uz «Vinifredu», mazu šo- nerīti, kas lēkāja un nira viļņos «Malahini» lagūnas pusē, un kaut ko kliedza Grifam ausī. Taču no viņa balss bija dzirdamas tikai atsevišķas neskaidras vārdu driskas ar klusuma starpbrīžiem, jo pārējos vārdus aizrāva vējš.
— Tāds sabirzis toveris … Bet enkuri turas… Kā vēl nav izjucis … Vecs kā Noasa …
Pēc kādas stundas Hermans norādīja uz «Vinifredu». Tam trūka vesela gabala no priekšvadņa līdz ar slīd- ragiem un fokmastu — enkuri raustīdamies bija tos atlauzuši. Te gāzelēdamies viļņu ieplakās, te grūzdamies ar priekšgalu zem ūdens, nožēlojamais kuģa grausts sāniski dzinās pa vējam.
Nu bija palikuši vairs tikai pieci kuģi, un no tiem vienīgi «Malahini» bija ar motoru. Baidīdamies piedzīvot tādu pašu likteni kā «Nuhīva» vai «Vinifreds», uz diviem kuģiem bija nolēmuši sekot «Robertas» paraugam — tie sacirta enkuru ķēdes un sāka tuvoties lagūnas ieejai. «Dollija» brauca pirmā, taču tās klīverburu vējš norāva un aiznesa, un kuģis ietriecās krastā atola novēja pusē netālu no «Mizijas» un «Kaktusa». Tomēr «Moana», neļaudama šim skatam sevi iebaidīt, devās tai pašā ceļā un piedzīvoja to pašu gala iznākumu.
— Labs gan motoriņš, ko? — kapteinis Vorfīlds rēca savam saimniekam ausī.
Grīfs pasniedzās un paspieda viņam roku.
— Tas sevi pilnīgi atmaksā! — viņš brēca par atbildi. — Vējš iegriežas no dienvidiem, nu mums vajadzētu kļūt vieglāk.
Lēnām, bet neatlaidīgi, arvien pieņemdamies stiprumā, vējš mainīja virzienu un tagad pūta no dienvidiem — dienvidrietumiem, līdz visi trīs atlikušie šoneri ar priekšgaliem rādīja tieši uz krastu. Pārleja mājas graustu vējš bija norāvis, iegāzis lagūnā un nu dzina viņiem virsū. «Malahini» tas aizvirzījās garām, bet krakšķēdams ietriecās «Paparā» kādu ceturtdaļjūdzi aiz «Malahini». Uz cietušā kuģa priekšklāja vīri sāka drudžaini rosīties, un pēc minūtēm piecpadsmit nama grausts bija atsvabināts un aizpeldēja, taču paņēma sev līdzi «Paparas» bugspritu un fokmastu.
Tuvāk krastam, pa kreisi no «Malahini» bakborta, turējās «Tahaa» — slaids jahtas veida kuģītis, taču ar pārmērīgi smagiem rangouta kokiem. Tā enkuri vēl turēja, tomēr kapteinis, redzēdams, ka vējš pat nedomā pierimt, nolēma mazināt vēja spiedienu, nocērtot kuģīša mastus.
— Labs gan motoriņš, — Grīfs novēlēja laimes savam skiperim. — Tas paglābs mūsu mastus.
Kapteinis Vorfīlds šaubīdamies pakratīja galvu.
Līdz ar vēja virziena maiņu viļņi pašā lagūnā strauji noplaka, toties nu viņi īsti sāka izjust, cik augstas un smagas ir ārējās bangas, kas gāzās pāri atolam. Koku vairs nebija atlicis necik daudz. Citi bija nolauzti tuvu pie zemes, citi izrauti ar visām saknēm. Viņi redzēja, kā vējš pārlauž kādu palmu pa vidu un galotnes daļu līdz ar trim cilvēkiem, kas pie tās turējās, virpuļiem ienes lagūnā. Divi cilvēki atraisījās no koka un aizpeldēja uz «Tahaa». Drīz pēc tam, tieši pirms tumsas iestāšanās, viņi pamanīja, ka no «Tahaa» pakaļējā klāja nolec kāds cilvēks un caur baltajām, viruļojošajām viļņu putām spēcīgiem vēzieniem peld uz «Malahini».
— Tas ir Tai-Hotauri, — Grīfs konstatēja. — Nu mēs uzzināsim ko jaunu.
Kanaks pieķērās pie vatcrstagas, pārrausās pār priekšgala reliņu un rāpus sasniedza pakaļklāju, kur jūrnieki bija saspiedušies kajītes virsbūves daļējā aizsegā. Viņam ļāva brīdi atvilkt elpu, un tad Tai-Hotauri saraustītiem teicieniem, vairāk rādīdams ar zīmēm, pastāstīja, ko zināja.