— Nolaist grotburu! — uzkliedza Griiits, mezdamies pie fallēm, atgrūzdams nost melnādaino un pats ķerdamies pie darba.
Džeikobsens palīdzēja kapteinim. Lielā bura noslīdēja lejā, un melnādainie kliegdami bļaudami klupa virsū plandošajam audeklam. Palīgs, redzēdams, ka viens no viņiem slapstās tumsā, iegāza tam ar dūri pa seju, lai piespiestu matrozi strādāt.
Vētra ārdījās, un «Villijs Vou» pat ar mazām burām gala u/. priekšu. Un atkal kapteinis ar palīgu stāvēja priekšgala, veltīgi lūkodamies horizontālajās lietus gāz- mās.
— Nu jau ir labi, — teica Grifits. — Gan šis lietus pāries. Mēs varam ieturēt šo kursu, kamēr ieraugām ugunis. Enkurs te iegrimst trīspadsmit asis, bet tādā naktī labāk izlaist četrdesmit piecas asis garu ķēdi. Pēc tam nosieniet grotburu. Tā mums vairs nav vajadzīga.
Pēc pusstundas viņa nogurušās acis ieraudzīja pazibam divas uguntiņas.
— Lūk, kur viņi ir, Džeikobsen! Es iešu pie stūres. Jūs pieskatiet foku! Lai nēģeri pakustas dzīvāk!
Pie stūres stāvošais Grifits turēja to pašu kursu, kamēr abas ugunis bija uz vienas līnijas. Tad viņš strauji mainīja kursu un gāja tieši uz ugunīm. Viņš dzirdēja šņācam bangas, bet nosprieda, ka tas ir tālāk — pie Ga- beras.
Pēkšņi atskanēja palīga baiļu kliedziens — un Grifits no visa spēka mēģināja pagriezt stūri, bet «Villijs Vou» bija uzskrējis kaut kam virsū. Tajā pašā brīdī priekšgalā nogāzās grotmasts. Piecas minūtes uz kuģa valdīja īsts sajukums. Katrs centās pie kaut kā pieķerties, kad kuģis berzējās gar rifiem, drupinādams tos, un pār klāju šļācās siltais ūdens. Tomēr «Villijam Vou» ar mokām izdevās tikt pāri sēklim, un tas iegāja diezgan mierīgā un seklā šaurumā.
Mēmu dusmu un sarūgtinājuma pārņemtais Grifits sēdēja, galvu nokāris. Viņš vēlreiz paskatījās uz abām ugunīm, kas dega uz vienas līnijas viena virs otras.
— Lūk, kur ugunis, — viņš teica. — Taču Gabera tā nav. Pie velna, bet kas tad tā ir?
Lai gan bangas vēl šņāca un pār sēkli kuģim virsū skrēja putas un šļakatas, vējš sāka piestāt un pie debesīm parādījās zvaigznes. Krasta pusē bija dzirdami airu šļaksti.
— Kas pie jums noticis? Zemestrīce? — uzsauca Grifits.
— Dibens ir pavisam cits. Es te simt reižu esmu metis enkuru trīspadsmit asu dziļumā. Vai tas esat jūs, Vilson?
Pie kuģa piestāja vaļu medību laiva, un kāds pārrāpās pāri reliņam. Vājajā gaismā Grifits ieraudzīja viņam tieši pret seju pavērstu kolta stobru. Ieskatījies ciešāk, viņš pazina — tas bija Deivids Grīfs.
— Nē, te jūs agrāk nekad neesat izmetis enkuru, — Grīfs smiedamies teica. — Gabera ir aiz zemesraga, kur es būšu, līdzko būšu dabūjis savu nelielo suminu — tūkstoš divsimt mārciņu. Par kvīti mums nav ko bažīties. Tā ir pie manis, un es jums tūlīt to atdošu.
— Tātad jūs to izdarījāt! — iekliedzās Grifits, pēkšņā dusmu uzplūdumā pietrūkdamies kājās. — Jūs izkārāt tās neīstās signālugunis! Jūs pazudinājāt manu kuģi un …
— Mieru, mieru! — teica Grīfs saltā un draudīgā balsī.
— Es jūs patraucēju šo tūkstoš divsimt mārciņu dēļ. Lūdzu!
Grifits jutās pilnīgi nevarīgs. Viņu pārņēma dziļš riebums — riebums pret šīm saules zemēm un to saules slimībām, pret visiem viņa veltīgajiem pūliņiem, pret šo zilacaino, zeltaini iedegušo, neparasti stipro vīrieti, kas bija sadragājis visas viņa ieceres.
— Džeikobsen, — viņš sacīja, — attaisiet, lūdzu, manu naudas lādi un samaksājiet šim… šim asinssūcējam tūkstoš divsimt mārciņu.
ALOTZIJA PENKBERNA LEPNĪBA
Deivids Grifs vienmēr nojauta, kur ož pēc piedzīvojuma, tāpēc vienmēr bija gatavs, ka aiz tuvākās kokos- palmas kuru katru brīdi var parādīties kaut kas negaidīts, un tomēr, uzlūkojot Aloīziju Penkbērnu, viņam nebija ne mazākās nojausmas. Tas notika uz mazā tvaiko- nīša «Berta». Ļaudams, lai viņa šoneris seko, Grīfs nolēma veikt ar tvaikoni īsu pārbraucienu no Raiateas līdz Papeetei. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Aloīziju Penkbērnu, kad šis jau mazliet ieskurbušais džentlmenis klusēdams dzēra kokteili mazā starpklāju bufetītē blakus frizētavai. Un, kad Grīfs pēc pusstundas iznāca no frizētavas, Alo- īzijs Penkbērns vēl joprojām nīka bufetē un dzēra savā nodabā.
Nav labi, ka cilvēks dzer vienatnē, un Grifs ātri, bet vērīgi apskatīja Penkbērnu. Viņš ieraudzīja gadus trīsdesmit vecu labi noaugušu, kārtīgi ģērbušos cilvēku ar simpātiskiem vaibstiem, vārdu sakot, saskaņā ar vispārpieņemto apzīmējumu — džentlmeni. Taču dažos netiešoš norādījumos uz nolaidību, rokas drebēšanā, kāri pielejot glāzi, un nervozajā acu mirkšķināšanā Grīfs saskatīja nepārprotamas hroniska alkoholisma pazīmes.
Pēc pusdienām viņš atkal satika Penkbērnu — šoreiz uz klāja. Jaunais cilvēks, turēdamies pie reliņa un dzērāja asaras liedams, skatījās uz neskaidrajām vīrieša un sievietes aprisēm cieši kopā sabīdītos klāja krēslos. Grīfs ievēroja, ka vīrietis apņēmis sievieti ap vidu. Aloīzijs Penkbērns skatījās uz viņiem un raudāja.
— Nav par ko skundēt, — līdzjūtīgi teica Grīfs.
Penkbērns palūkojās uz viņu un aiz žēluma pret sevi
sāka raudāt vēl gaužāk.
— Tas ir smagi, — viņš šņukstēja. — Smagi, smagi! Tas ir mans pārvaldnieks. Es dodu viņam darbu. Es maksāju viņam labu algu. Un tā viņš šo algu nopelna.
— Ja tā, kāpēc tad jūs nedarāt tam galu? — Grifs ierosināja.