— Nevaru. Viņa atņems man viskiju. Viņa taču ir mana kopēja.
— Izmetiet viņu pa durvīm un dzeriet vesels!
— Nevaru. Pie viņas ir visa mana nauda. Ja es to izdarīšu, viņš nedos man ne sešus pensus, par ko nopirkt dzeramo.
Tādas nelaimes iespēja izraisīja jaunus asaru plūdus. Grifa ziņkāre bija uzkurināta. Nekas tamlīdzīgs viņam ne prātā nebija ienācis.
— Viņi nolīgti, lai rūpētos par mani, — Penkbērns raudādams sāka stāstīt, — lai atturētu mani no dzeršanas. Un ko viņi dara? Ar naudu aizbāzuši visiem uz kuģa mutes un ļauj man nodzerties kaut līdz nāvei. Tas nav pareizi, kad es jums saku, tas nav pareizi. Viņus tieši tāpēc sūtīja kopā ar mani, lai neļautu man dzert, bet viņi ļauj 'man pietempties kā cūkai, lai tikai es liktu viņus mierā. Ja žēlojos, viņi piedraud, ka nedos man vairs ne glāzītes. Ko es, nabadziņš, lai iesāku? Manā nāvē vainīgi būs viņi, tas ir viss. Iesim lejā un iedzersim!
Viņš palaida, vaļā reliņu un būtu nokritis, ja Grīfs nebūtu saķēris viņu aiz rokas. Likās, ka viņš pārvēršas, saņemas, viņa zods kareivīgi izvirzījās uz priekšu un acīs iezibējās skarbas uguntiņas.
— Es neļaušu sevi nogalināt. Un gan viņi to nožēlos. Es piedāvāju viņiem piecdesmit tūkstošus — protams, vēlāk. Viņi smējās. Viņi nezina. Bet es zinu. — Viņš pa- taustījās pa žaketes kabatu un izvilka no tās kādu priekšmetu, kas pazibsnīja pustumsā. — Viņi nezina, kas tā par mantu. Es gan zinu! — Piepeši viņš aizdomīgi paskatījās uz Grifu. — Nu, ko jūs sapratāt no visa teiktā? Ko jūs sapratāt?
Deivids Grīfs acumirklī iztēlojās, kā galīgi nodzēries deģenerāts ar vara kāsi atņem dzīvību diviem jauniem mīlošiem cilvēkiem, tāpēc ka tas, ko viņš turēja rokā, acīmredzot bija vecmodīgs kuģa kāsis.
— Mana māte domā, ka esmu devies uz šejieni, lai izārstētos no dzeršanas. Viņa nekā nezina. Es piekukuļoju ārstu, lai viņš paraksta man ceļojumu. Kad nonāksim Papeetē, mans pārvaldnieks nofraktēs šoneri — un mēs brauksim prom. Bet viņi neko nenojauš. Viņi doma, ka esmu žūpa. Bet es zinu. Es vienīgais zinu. Ar labu nakti, ser! Es eju gulēt, ja vien … varbūt… jūs nāksiet man līdzi iedzert pirms gulētiešanas. Zināt, pēdējo malciņu.
Nākamajā nedēļā Grifam Papeetē iznāca vairākas dīvainas tikšanās ar Aloīziju Penkbērnu. Šo cilvēku gan satika visi salas nelielās galvaspilsētas iedzīvotāji, tāpēc ka gadiem ilgi nedz piekraste, nedz Lavīnas viesnīca nebija pieredzējusi tādus skandālus. Reiz dienas vidū Alo- īzijs Penkbērns kailu galvu, vienās peldbiksēs aizskrēja pa galveno ielu no viesnīcas līdz pašai jūrai. Viņš izaicināja «Bertas» kurinātāju uz četrus raundus garu boksa maču, bet jau otrajā raundā tika notriekts zemē. Viņš kā prātu zaudējis mēģināja noslīcināties divas pēdas dziļā peļķē, dzērumā veiksmīgi ielēca ūdenī no krastmalā pie- tauvotās «Maripozas» piecdesmit pēdu augstā masta un nofraktēja kuteri «Toero» par summu, kas pārsniedza tā vērtību, un Penkbernu izglāba tikai pārvaldnieks, atteikdamies maksāt. Viņš nopirka tirgū no akla spitālīgā maizes koka augļus, banānus un kartupeļus un pārdeva tos talak par tik zemu cenu, ka tika izsaukti žandarmi, lai izklīdinātu iezemiešus, kas bija saskrējuši uz lēto izpārdošanu. Šo iemeslu dēļ žandarmi trīs reizes apcietināja viņu par nesavaldību un viņa pārvaldnieks trīs reizes pārtrauca mīlināšanos, lai samaksātu trūcīgās koloniālās varas iestādes uzliktos «naudas sodus.
Pēc tam «Maripoza» devās uz Sanfrancisko, un tās kāzu apartamentos atradās divi jaunlaulātie — pārvaldnieks un Aloīzija kopēja. Pirms aizbraukšanas pārvaldnieks bija parūpējies, lai Aloīzijs saņemtu astoņas piecu mārciņu naudas zīmes, paredzot, ka pēc dažām dienām Aloīzijs būs satriekts un nebūs tālu no dzēruma trakuma. Lavīna, kuras labo sirdi pazina pat Klusā okeāna blēži un dīkdieņi, paņēma viņu savā apgādībā un, kad Aloīzijs bija atguvies, rūpējās, lai viņam pat nerastos doma, ka nav vairs nedz pārvaldnieka, nedz naudas, ar ko maksāt par uzturu.
Kādu vakaru dažas dienas pēc šā notikuma Deivids Grīfs dīkojās zem «Kitiveikas» pakaļējā klāja nojumes un laiski skatīja cauri Papeetes avīzes trūcīgās slejas. Pēkšņi viņš piecēlās sēdus un jau gribēja izberzēt acis. Tas likās neticami, un tomēr tā bija īstenība. Vecā dienvidjūru romantika vēl nebija mirusi. Viņš lasīja:
«Vēlas mainīt pusi no paslēptiem dārgumiem, kuru vērtība ir pieci miljoni franku, pret braucienu uz vienu no nezināmajām Klusā okeāna salām un izdevību atvest atpakaļ guvumu. Jautāt pēc Follija Lavīnas viesnīcā.»
Grīfs paskatījās pulkstenī. Vēl bija agrs — tikai astoņi.
— Mister Karlsen! — viņš pakliedza uz to pusi, kur gailēja pīpes uguntiņa. — Sagatavojiet vaļu medību laivu! Es braucu uz krastu.
Priekšgalā atskanēja kapteiņa palīga norvēģa aizsmakusi balss, un pusducis staltu puišu no Rapas salas pārtrauca dziedāšanu un nolaida ūdenī laivu.
— Man jāsatiek Follijs, misters Follijs, jādomā, — Deivids Grīfs teica Lavīnai.
Kad sieviete pagrieza galvu un vietējā valodā izkliedza kādu pavēli, ko vajadzēja dzirdēt cauri divām istabām saredzamajā virtuvē, Grīfs pēc viņas acīm noprata, ka viesnīcas saimniece ir ieinteresēta. Pēc dažām minūtēm basām kājām ienāca iezemiešu meitene un papurināja galvu.
Lavīnas vilšanās bija acīm redzama.
— Jūs atrodaties uz «Kitiveikas», vai ne? — viņa jautāja. — Es pateikšu viņam, ka jūs viņu meklējat.
— Tātad tas ir vīrietis? — Grifs vaicāja.
Lavīna pamāja ar galvu.
— Ceru, ka jūs varēsiet darīt kaut ko viņa labā, kap- teni Grīf. Esmu tikai lādzīga sieva, nekā vairāk nezinu, bet viņš rādās esam patīkams cilvēks. Var jau būt, ka viņš saka taisnību, es nezinu. Bet jūs tiksiet pie skaidrības. Jūs neesat tāds jēradvēsele kā es. Vai pagatavot jums kokteili?