Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa atvērtajām durvīm, viņš ieraudzīja druknu pavecāku iezemieti sēžam uz biezas paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām darinātu mušu gaiņātāju. Uz deguna viņam bija acenes, un viņš cītīgi lasīja kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jeremijas vārda.
Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas parasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru izglītots, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju, viņš bija labi kalpojis misijas mērķiem tur pāri rietumos, kanibālu atolos. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz paradīzi Fitu- Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vajadzēja uzokšķerēt atkritējus. Par nelaimi, Jeremija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pieklīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkusi viņu atkritēju tīklos. Tā vēl nebija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apgurums. Kāda gan jēga censties izprast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it sevišķi vēl tādā gadījumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savus pienākumus, misijas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pieņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka karaliene to mēdzot iekaustīt, it sevišķi, kad tas krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemesliem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzimtas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no tās šķirties, bet viņš varēja šķirt un ari šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uzsāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirds- dāmu. Kā neatkarīgs tirgonis viņš cieta neveiksmi — galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sagaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; kreditēt karali nozīmēja pašam drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Deivida Grifa tirgonis un nu jau divpadsmit gadu kalpoja tam godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs bija pirmais cilvēks, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt no tā parādus, ja tomēr bija ko aizdevis.
Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu ietvariem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bībelē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva Grifam roku.
— Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personiski, — viņš teica.
— Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grīfs pasmējās.
Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem — un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.
— Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudzzilbī- gos vārdu. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.
— Vai tirgošanās vāja?
— Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, galīgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet noliktavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.
— Vai atvēlēji Tui Tulifau par daudz kredīta?
— Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir samaksāti.
— Nu es tevi vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs atzinās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aizslēgta — kā to izskaidrot?
Jeremija tūdaj neatbildēja. Pasniedzies aiz paklāju kaudzes, viņš no aizmugures stūra apakšas izvilka lielu naudas glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomājami rūpīgs kases glabāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Jeremija paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grīfam.
— Te ir izskaidrojums.
Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. «Fitu- īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zimes uzrādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mārciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā nepadevies iezemieša sejas attēls. Bet apakšā atradās Tui Tulifau paraksts un vēl kāds Fulualeas paraksts, kuram pievienots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»
— Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jautāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spalvas»?
— Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis nekrietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, komerciāla ziņā.
— Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?
Jeremija skumīgi pakratīja galvu.
— Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un saminis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mērķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to apdzirda līdz nejēdzībai. Visu laiku viņš gādā, lai Tui Tulifau būtu galīgi piedzēries. Par atlīdzību viņš iecelts finansu ministra godā un vēl visādos citādos amatos. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uzlicis veikalu nodokli, kopras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti un vēl visādi citādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodokļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt — un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jebkuram cilvēkam to pazemināt. Man viņš uzlika sodu — divas mārciņas sterliņu un piecas cūkas, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat ierakstīt kases grāmatā. Hokinsam, Falkrema sabiedrības tirgonim, arī uzlika sodu — vispirms bija jādod cūkas, pēc tam džins, un pēdīgi, tā ka viņš nebeidza skaļi žēloties, ieradās karaspēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, Saules Spalvas uzlika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt veikalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem papīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man maksātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?