— Jūs taču negribat sacīt, ka …
— Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pildīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa karaliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās dienas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu pērleņu, un es tagad gudro, vai nevarēs jums tās pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu veikalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?
— Ko, vai vēl vajag džina?
— Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Protama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu laista ar brlnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pielacies līdz kaklam. Kaut kas šausmīgs! Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?
Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.
— Kornēlij, jūs esat piedzēries! Padomājiet taču un nāciet pie prāta! Vecās, trakulīgās dienvidjūru dienas ir pagājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties!
— Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz kuģa, mister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu suguļ pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietiepību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs arī ir. Tepat krastā jūs atradīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.
Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pārliecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.
— Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu. roku spēku, ak, varenais brāli!
— Sveicināts, Uiliami, — Grīfs teica. — No kura laika tad Fitu-Ivā valda Levukas bīčkomers? Viņš saka — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?
— Tas ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsī.
— Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.
— Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.
— Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.
— Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju izteikt iebildumus.
— Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas; vai jūs neatteicās maksāt sodu?
— Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.
— Skaidrs; un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netaisni - bas… Ak, taisnība, šī spožā, īpašīgā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr palūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi! Uiliami, ir gan šausmīgs raksturs šitam tirgotājam! Pasauc sargus!
Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās viņam uz platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā patvērumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu polinēziešu — neviens nebija mazāks par sešām pēdām — noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.
— Šļūc pa diegu, mister tirgotāj! — Kornēlijs pavēlēja. — Saruna ir beigusies. Jūsu dažādos pārkāpumus mēs iztiesās rītā. Ierasties pilī tieši pulksten desmitos, lai atbildētu par sekošām apsūdzībām, proti: miera traucēšana; dumpīgi un nodevīgi izteicieni; varmācīgs uzbrukums galvenajam tiesnesim ar nolūku radīt miesas bojājumus, brūces,. kropļojumus un zilumus; karantēnas laušana; ostas priekšrakstu neievērošana; muitas pārvaldes noteikumu pārkāpšana lielā mērogā. Rītā, puis, rītā tiesa un taisnība uzvarēs, pirms vēl maizeskoka auglis būs kritis! Un tas kungs lai apžēlojas par jūsu dvēseli!
Pirms vēl bija pienākusi tiesas sēdei noteiktā stunda, Grīfs Pītera Džī pavadībā ar pūlēm piekļuva pie Tui Tulifau. Karalis, ko aplenca kāds pusducis augstmaņu, zvilnēja uz paklājiem avokado koku ēnā pils plašajā pagalmā. Stunda vēl bija agra, tomēr pils kalpones jau rosīgi cēla tiem priekšā šķautnainās džina pudeles. Karalis priecājoties, redzēdams savu veco draugu Devidu, un ļoti nožēlojot, ka tam radušies sarežģījumi ar jaunajiem noteikumiem. Tik daudz viņš pateica, bet citādi neatlaidīgi izvairījās pārrunāt šo jautājumu. Visus ekspropriēto tirgotāju protestus viņš atvairīja ar jauniem džina glāzes piedāvājumiem. «Iedzersim!» skanēja viņa nemainīgā atbilde, taču reiz viņš atklāja savas slēptās sirdsdomas, izsacīdamies, ka Saules Spalvas esot brīnišķīgs cilvēks. Nekad pils līdzekļi neesot bijuši tik ziedošā stāvoklī. Nekad neesot bijis tik daudz naudas mantu kambarī, ne arī tik daudz džina, ko visiem dzert. — Ļoti apmierināts es esmu ar Fulualeu, — viņš nobeidza. — Iedzersim!
— Mums no šās jezgas jātiek laukā jo ātrāk, jo labāk, — Grīfs pēc dažām minūtēm pačukstēja Pīteram Džī, — citādi mēs nebūsim ne ceptas vardes vērti. Tātad mani pēc pāris minūtēm tiesās par dedzināšanu, par ķecerību, par spitālību un nezin par ko vēl, tādēļ man nu jāliek visi prāti kopā.
Aizejot no karaļa, Grīfs uz mirkli pamanīja karalieni Sepeli. Viņa paklusām vēroja savu karalisko laulāto draugu ar tā žūpu brāļiem, un viņas sarauktās uzacis Grifam bija tikpat kā mājiens. Ja vispār kas bija sasniedzams, tad vienīgi ar viņas palīdzību.
Kādā citā no ēnainajiem plašā pagalma stūrīšiem Kornēlijs noturēja tiesas sēdi. Viņš jau agri bija ķēries pie darba, jo, kad Grīfs ieradās, patlaban beidza iztiesāt Villija Smī lietu. Karaliskais karaspēks pilnā sastāvā bija sapulcināts apkārt, ja neskaita to daļu, kas sargāja konfiscētos kuģus.
— Lai apsūdzētais pieceļas, — teica Kornēlijs, — un uzklausa tiesas taisnīgo un žēlsirdīgo spriedumu par nesavaldīgu un apkaunojošu uzvešanos, kāda nemaz nepiedien kravas pārzinim. Apsūdzētais saka — viņam neesot naudas. Ļoti labi. Tiesa ar nožēlu atzīst, ka tai trūkst tuptūža. Tā vietā, kā arī ņemot vērā apsūdzētā trūcīgos apstākļus, tiesa piespriež sodu iepriekšminētajam apsūdzētajam viena balta zīda krekla apmērā — tās pašas šķirnes, fasona un kvalitātes, kāds apsūdzētajam patlaban mugurā.