Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem kareivjiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba gabala, un apsēdās līdzās Grifam.
— Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs pavaicāja.
— Velns lai mani parauj, ja es to zinu! Un kādus noziegumus jūs esat pastrādājis?
— Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Deivids Grifs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sakot, lietās un iznes sekošu spriedumu, proti… Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pārtraukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti.
Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas apsūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāpšanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kaniāni» līdz ar šo tiek atzīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pārdotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šodienējā datuma, līdz ar visiem tā piederumiem, iekārtu un kravu, kas uz tā atrodas. Par apsūdzētā personiskajiem noziegumiem, sastavošiem no varmācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necieņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piecpadsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.
Grīfs papurināja galvu.
— Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta! Te nav tuptūža, kur jūs ieslodzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā izsūtījis kana- kus saķert rifā zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pārkāptas Fitu-Ivas zvejnieku amata tiesības. Vietējā amatniecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadījumā vainīgais un vainīgie — visi bez izņēmuma — nekavējoties tiks likti piē spaidu darbiem Irbenāju ceļa labošanā. Tiesa ir atlaista.
Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Grifam, lai paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un apspīlēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu.
— Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Jeremijas mājā. — Dīzijs savācis gandrīz visu metālnaudu. Visu šo laiku viņš karali dzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz radīsies izdevība, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar manējo.
— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz bridi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.
— Pilnīgi pareizi, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Papūlieties tikai sameklēt tādu sevišķi smirdīgu! Tui Tulifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā mana skotu viskija kasti. Es došos uz pili un kaldināšu aizmugures plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šādas tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Hokins. Bet jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudējumus segšu es! Ja vien nekļūdos, pēc trim dienām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī apvērsums. Jūs, Jeremija, izsūtiet ziņnešus pa visu salu — pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām!
— Jā, bet kareivji, — Jeremija iebilda.
— Par tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau divus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai neturiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas kareivji ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!
— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija teica.
— Lai dedzina! Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.
— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.
— Tas nu ir tīri personiskas un privātas dabas jautājums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.
— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pārzinis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.
— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vaicāja.
— Nokaujiet kadu, protams! — Grifs atteica. — Nokaujiet tādu nelielu.
— Neliela maksā desmit šiliņu.
— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem izdevumiem! — Grīfs uz mirkli apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.
— Tu runāji labi, Devida, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu piekaut ir viegli.
Karaliene pacēla samiegto dūri, un, redzēdams viņas amazoniskās proporcijas un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda ir tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts iezemietis.