— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka kareivji esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papīrus, ko Fulualea tiem piedāvājis. Pasaki viņiem, lai pieņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu samaksāts!
— Kālab pūlēties! — Uiliami iebilda. — Karalis ir laimīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un es arī esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinsa veikala.
— Tu esi īsts cūka, ak, mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Devida nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un mantas tavā mājā būs izbeigušās un tirgotāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sudraba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļaudis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batātes liekas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepiegādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tirgotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepārdod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit būdām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām kādu sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī būtu bads. Saki saviem kareivjiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!
— Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies kareivji ar saviem papīriņiem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām notiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprāgusi cūka.
Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija saplūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te bija saradušies visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepirkties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās kareivji, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulualeas pēc me- tālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas priekšpuses nav uzrakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?
Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grifa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to centīgi ierakstīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan apsmiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzītas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. To izdarīja trīs dauzonīgi kareivji, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt pret tiem savus žokļus. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.
Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā 1 iela ja pils pagalmā. Viņa labā acs un zods bija sapampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret duri. Torīt pilī tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Sā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā no plīsumu vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vienkāršo ļaužu pūlis, ko karaspēks mēģināja atturēt, spaidījās ārpus pagalma. Vienīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievērojamākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dī- zijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kornēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, tuvredzīgi samiedzies.
Pārmaiņus gan pievēja piekrastes runasvīrs, gan no- vēja piekrastes runasvīrs, gan kalnu ciematu runasvīrs, katrs pārstāvēdams grupu mazāku runasvīru un augstmaņu, cēlās kājās un teica savu runu. īstenībā viņi visi teica vienu un to pašu. Viņi piktojās par papīra naudu. Saimniecība neejot nekādā jēgā. Kopru vairs nekūpinot. Ļaudis kļuvuši aizdomīgi. Apstākļi izveidojušies tādi, ka visi gribot maksāt savus parādus, bet neviens negribot, lai viņam maksā. Nu aizdevēji mēdzot slapstīties no saviem parādniekiem. Nauda kļuvusi lēta. Cenas kāpjot, bet trūkstot pašu vajadzīgāko mantu. Lai nopirktu vistu, vajagot maksāt trīsreiz vairāk par parasto cenu, un arī tad vēl vista esot tik sīksta, ka acīmredzot, ja vien to nepasteigtos pārdot, tūdaļ būtu pati nosprāgusi aiz vecuma. Izredzes esot bēdīgas. Parādījušās zīmes un pareģojumi. Dažos novados uznākušas žurku briesmas. Raža esot vāja. Cukurāboli esot sīciņi. Visražīgākajam avokado kokam pievēja piekrastē noslēpumainā kārtā nokritušas visas lapas. Mango augļiem zudusi katra garša. Banānu lapas apgraužot nez kādi tārpi. Zivis esot pametušas okeānu, bet parādījušās tīģerhaizivis neiedomājamos daudzumos. Meža kazas aizbēgušas nepieejamās kalnu virsotnēs. Poix saknes poi dīķos kļuvušas rūgtas. Kalnos atskanot dārdoņa, pa naktīm staigājot gari; kāda sieviete no Punta-Punas pēkšņi zaudējusi valodu, bet Eiho ciematā piedzimis kazlēns ar piecām kājām. Un sanāksmē sapulcējušies ciematu vecākie bija cieši pārliecināti, ka visā vainojama vienīgi Fulualeas dīvainā nauda.
Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neapmierināti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīkojumu tirgotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.