Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un visiem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organizāciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tirgotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veikalo- šanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinādams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.
Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tirgotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad nepieņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neatgriezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.
Viņš stastija vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīviešus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdājiem) ļaudis viņus sauks. «Kai-kanakI Kairkanak!»
Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man izskaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobeidza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.
Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība — tā Kornēlijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādām priekšrocībām, kādas dodot baltie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot arvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas būtība — lai nu visi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstākās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Saules Spalvas, esot to ieviesis. Un tālab tirgotāji pretojoties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi braucot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotājiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tikai vēlētos.
Tālab baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš saucoties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltajiem laupītājtirgoņiem spožā gaismā neveicoties. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.
Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mutēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizētās valstīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pajautāšot Jeremijam, vai tas tā esot vai ne.
Jeremija neko neatbildēja.
— Jūs redzat, — Kornēlijs turpināja, — viņš neatbild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi valstīs ir papīrnaudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cilvēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīna- kalnā, es jautā tev — vai tu vari noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?
Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bungoja pa klēpī turamā groza rokturi.
— Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-īvas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba ari Fitu-Ivā?
— Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīrnauda.
Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi apskatīja.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija atbildēja.
— Un tas?
Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas zīmi.
— Tā ir ang|u papīrnauda, — viņš paskaidroja sanāksmei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam aplūkošanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīrnauda?
Jeremija negribīgi pameta ar galvu.
— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs; nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? … Tev jāatbild kā īstam vīram… Visi gaida tavu atbildi, Jeremija!
— Tā ir … tā ir … — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa saprašana vairs nespēja atrisināt.
— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.
Visu sejas pauda, kuro viņi atzīst par zaudētāju. Karalis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaid- rak par skaidru, tas ir pavisam skaidri.
— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras apziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa iznesībā. — Viņš neredz nekādas starpības. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.
Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.
— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.
Dīzija uzvara nu bija pilnīga. Viņš turēja paceltu fitu- īviešu naudas zīmi.