— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?
Atkal Grīfs ko pačukstēja.
— Ka Fitu-Iva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.
— Tā tur rakstīts.
Trešo reizi Grīfs pasuflēja.
— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.
— Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.
— Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudas zīmju žūksnīti no maciņa pie savas jostas.
Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.
— Labs ir. — Viņš bija ar mieru. — Es tev tagad dos metāla naudu. Cik daudz?
— Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — karalis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.
— Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcējušies.
Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudas zīmju sainīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu izplūst īpatnēja smaka.
— Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūkstotis divdesmit astoņas mārciņas divpadsmit šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.
Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runasvīri velk ārā naudas zīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mēnešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.
— Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdījis, — viņš pārmetoši teica Grifam.
— Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.
— Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darbalaiks.
Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par bankas darbalaiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasījuma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.
— Lai viņi nāk rīt, o, Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.
Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglūnēja viņā, un tās brūnganā roka savilkās, paceldama ietekmīgi samiegtu dūri. Tui Tulifau mēģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.
— Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.
— Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz labas naudas, — Dīzijs klusā balsī murkšķēja karalim.
Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.
— Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremijam, kas tūdaļ pielēca kājās.
Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsu guldzoņu, kas jau bija sākusi uzvilnīt.
— Reiz Fitu-Ivā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaundarībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis viņu aprij dzīvu. Diemžēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godājams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.
Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi trāpīja Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka ministrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žiglumu, ko nemaz nevarēja sagaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja Dīziju aiz krekla apkakles, ar otru roku vicināja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.
Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa treknais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.
Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds runasvīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornēlijs jau bija kājās un skrēja, ko jaudāja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādams un smiedamies piedalījās šai izpriecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais sivēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaizskāra, un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.
Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu banknote bija izmainīta pret metālnaudu.
Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no attāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķirbaina saimnieka pamesta laivele, un cilvēks īrās gausi, reizi pa reizei nomezdams irkli, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts un nošķaidīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.
— Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.
— Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom, — Grīfs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.
Kornēlijs apsēdās pie rcliņa un saņēma galvu abās rokās.
— Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzīvojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš1 apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu nepatīkami. Bet kad tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodre- buļojās. — Tas nudien pārspēj visu, ko cilvēks var iedomāties.