Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu buraudekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.
— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf,— Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet malciņu tā dedzinātā degvīna, no kura es atteicās tai vakarā, kad jūs izkāpa malā.
Grifs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stjuarts, un lika atnest ziepes un dvieļus.
— Ejiet uz priekšklāju, Kornēlij, un vispirms noskrāpē- jieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīsa kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat — kā tas nāk, ka mēs mantu kambari atradām vairāk metālnaudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?
— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.
— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.
— Par ko tad?
— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos? Desmit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.
Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.
— Es, protams, ir pateicīgs, ka tas nebija sivēns par piecpadsmit vai pat par visiem divdesmit šiliņiem.