Saules Zaķīšu zemē
Mazo Draugu Stūrītis
Plašas jūras malā starp bieziem mežiem, ziliem kalniem un zeltainām ielejām atrodas saulainā Raibzeme. Tā ir neparasta zeme.
Tās iedzīvotāji — raibzemieši — visi ir kā apbārstīti ar vasaras raibumiņiem: gan vīrieši un sievietes, gan vecīši un vecenītes, gan arī bērni. Šajā zemē ne vien cilvēkus, bet arī zvērus un putnus klāj vasaras raibumiņi: tur mūsaini ir visi zirgi un govis,visi ziloņi, lāči un krokodili, un visi kaķi un suņi. Tas vēl nekas — pat visi odi un mušas tur ir ar vasaras raibumiņiem.
Raibzemes tauta kopš seniem laikiem bija pazīstama, kā klusa, mierīga un darbīga tauta. Raibzemes iedzīvotāji bija ļoti čakli. Viņi iekopa brīnišķīgus dārzus, kuros brieda visdažādākās ogas un augļi, kādi vien atrodami pasaulē. Šajos dārzos auga arī tādi koki, kādu nebija nekur citur: tie bija konfekšu koki, kuru zari divreiz gadā no vienas vietas pārklājās ar garšīgām šokolādes konfektēm. Raibzemieši ļoti mīlēja bērnus, tādēļ arī audzēja šos kokus, lai tie sagādātu bērniem prieku.
Kādreiz Raibzeme bija brīva valsts. Un, lai gan raibzemieši tad bija neizglītota tauta, tomēr tā nepazina ne verdzību, ne cietsirdību.
Taču reiz raibzemiešu jūras līcī Laipni Lūdzam, kas bija viesmīlīgi atvērts visiem jūras braucējiem, iegriezās svešzemju kuģi ar paceltām melnām burām. Tā bija kara flote, kas ieradās šeit no tālas aizokeāna zemes Huligānijas. Huligānu armija izcēlās krastā un izklīda pa visu Raibzemi. Huligāni sāka aplaupīt un izpostīt valsti, darīt pāri Raibzemes iedzīvotājiem. Viņi lika tiem strādāt dienu un nakti, bet visus raibzemiešu darba augļus pievāca sev un aizveda pāri okeānam uz savu Huligāniju.
Mazā raibzemiešu tauta neizsakāmi cieta huligānu jūgā.
Sevišķi grūti klājās bērniem. Huligāni viņus neieredzēja. Tas vēl bija maz, ka mazie cieta drausmīgu badu, ka sen bija aizmirsuši ne vien šokolādes konfekšu, bet arī parasto ābolu un bumbieru garšu, — huligānu dēļ bērniem vairs nebija nekādas dzīves. Tie ķēra mazos raibzemiešus uz ielām, sita viņus, uzrīdīja viņiem briesmīgus melnus suņus, ko bija atveduši sev līdzi no aizokeāna zemes. Bērnu ciešanas un asaras huligāniem sagādāja vislielāko prieku un baudu.
Raibzemieši daudzkārt sacēlās pret iebrucēju varu, cenzdamies atgūt brīvību un padzīt verdzinātājus no savas zemes. Taču katru reizi huligāni guva uzvaru un nežēlīgi izrēķinājās ar nemierniekiem. Kaut kāda nezināma burvju vara palīdzēja huligāniem būt stipriem un neuzvaramiem, bet raibzemiešus darīja vājus un bezspēcīgus. Un, lai arī kā raibzemieši cīnījās, viņi nespēja pieveikt šo naidīgo burvju varu. Arvien mazākas un mazākas kļuva viņu cerības atgūt reiz brīvību.
Tomēr bērnus vajadzēja kaut kā glābt. Cik ilgi gan varēja ciest, ka huligāni tā ņirgājas par mazajiem? Taču atklātā cīņā raibzemieši varētu visi aiziet bojā, bet bērnus tas tik un tā nepaglābtu.
Raibzemiešiem tad palīgā nāca vectētiņš Brīnumiņš. Šis visa Raibzemē slavenais mednieks savu dzīvi bija pavadījis tropu mežos, medīdams plēsīgus zvērus. Neviens nezināja, cik viņam gadu. Pat visvecākie raibzemieši kopš bērnības jau atcerējās viņu kā vectētiņu. Viņa sejā bija tik daudz grumbu, ka pat vasaras raibumiņus vairs nevarēja saskatīt — tie visi bija paslēpušies rieviņās. Vectētiņš Brīnumiņš bija ļoti gudrs, un jaudis runāja, ka viņš saprotot arī putnu un zvēru valodu un mežā bieži ar tiem sarunājoties. Tiesa gan, neviens to nebija redzējis, tomēr, jādomā, ne bez pamata viņu sauca par Brīnumiņu.
Raibzemieši ļoti cienīja vectētiņu Brīnumiņu un tāpēc uzreiz bija ar mieru, kad viņš ieteica bērnus paslēpt biezā tropu mežā. Tur, biezoknī, viņš zināja kādu klusu vietu starp bieziem bieziem krūmājiem, caur kuriem neviens huligāns nespētu izlauzties. Vienīgi vectētiņš Brīnumiņš zināja uz turieni ceļu. Tur beidzās Raibzeme un sākās Zilie Klinšu kalni.
Pamodušies kādā rītā, huligāni pavisam apjuka, redzēdami, ka no Raibzemes nozuduši bērni. Visā zemē vairs nebija neviena zēna un nevienas meitenes. Huligānus pārņēma nevaldāms niknums. Viņi pārmeklēja visu zemi un neatrada pat nevienu salauztu rotaļlietu. It kā Raibzemē vispār nekad nebūtu bijis bērnu. Velti huligāni piedraudēja iznīcināt visu valsti, ja neatradīsies bērni. Raibzemes ļaudis klusēja un izlikās, ka arī paši ir ļoti ļoti noskumuši par bērnu pēkšņo nozušanu.
Bet tajā pašā laikā tropu meža biezoknī kādā lielā, gaišā pļavā radās neparasta kolonija. To nosauca par Mazo Draugu Stūrīti. Aiz smailu baļķu sētas pacēlās stalta un plaša māja.
Visapkārt dārzu zaļumā grima mazas, glītas mājiņas. Talak pletās sakou dobes un lieli, plaši tīrumi.
Izņemot vectētiņu Brīnumiņu un divas vecas aukles, kas pieskatīja pavisam mazos bērniņus, pieaugušu cilvēku kolonijā nebija. Koloniju bija cēluši paši bērni bez lielo palīdzības. Vienīgi vectētiņš Brīnumiņš bija vadījis celtniecības darbus. Starp citu, godīgi sakot, bez labiem palīgiem bērni vieni paši diez vai būtu tikuši galā. Bet palīgi viņiem bija neparasti.
Acīm redzot, vectētiņš Brīnumiņš patiešam prata zvēru valodu. Ne jau velti meža iemītnieku vidū viņam bija tik daudz draugu. Tie tad arī bija palīdzējuši bērniem celt koloniju. Kurmii biia rakuši būvbedres. Vareni kalnu ērgli no tuvējiem klinšu kalniem nesusi akmeņus, ko guldīt pamatos. Garastaini pērtiķi strādājuši par augstkāpējiem montieriem. Bebri gāzuši kokus, apgrauzdami stumbrus no visām pusēm. Dzeloņcūkas piegādājušas strādniekiem asas, izturīgas adatas, ko lietot naglu vietā.