Tad vecais Garausis zēnam paskaidroja, ka saulespuķe saules zaķīšiem ir svēta puķe, tā ir visu saulaino ziedu karaliene. Saules Zaķīšu Zemē tā aizstāj pulksteni. Saulespuķe vienmēr lūkojas uz sauli, vienmēr griež galvu uz to pusi, kur pa debess jumu slīd saule. Paskatījušies uz saulespuķi, zaķīši pavisam droši zina, kad tiem pienācis laiks doties uz zemi, un viņi nekad nenokavējas.
Pa ielām jau steidzīgi skraidīja saules zaķīši. Viņu bija tik daudz, ka Raibumiņam apžilba acis.
Piepeši viens no viņiem apstājās Raibumiņa priekšā un iesaucās:
— Puisēn, es tevi pazīstu! Tu taču toreiz biji mežā!
Raibumiņš pārsteigts apstājās. Tad lūk, kas viņu toreiz bija izglābis no huligāniem! Zēns gribēja pajautāt saules zaķītim, kā viņu sauc, un pateikties par izglābšanu, bet no zaķīša vairs nebija ne vēsts. Nē, kautrīgie saules zaķīši nebija pieraduši, ka viņiem kāds pateiktos. Tie vienmēr savus labos darbus darīja pašaizliedzīgi un slepeni.
Vecais Garausis ieveda Raibumiņu savā jasmīnu mājiņā un apguldīja vismīkstāko pujeņu gultā.
«Bet kā gan liels cilvēkbērns var gulēt uz ziediem?» varbūt jūs jautāsiet. «Viņš taču tos tikai saņurcīs — un vairāk nekā!»
Nemaz ne. Tas cilvēks, kurš nokļūst Saules Zaķīšu Zemē, pirmkārt, kļūst tikpat mazs kā saules zaķīši un, otrkārt, tikpat viegls kā zaķīši. īsi sakot, viņš pārvēršas par mazu pasaku cilvēciņu. Lūdzu, piedodiet, ka biju aizmirsis jums pastāstīt par to agrāk…
Zaķis Garausis, nolicis gulēt Raibumiņu, steidzās panākt savus zaķēnus, bet Raibumiņš tūlīt iegrima dziļā miegā.
Viņš gulēja visu dienu līdz pat vakaram: viņu bija nogurdinājuši daudzie pārdzīvojumi un bezmiega nakts.
Kad Raibumiņš atvēra acis, vecais Garausis jau bija mājās.
Lai gan joprojām vēl spīdēja saule un viss šeit šķita brīnum jauks, tomēr Raibumiņam bija smagi ap sirdi. Viņš atcerējās, ka redzējis sliktu sapni, bet, tieši kādu, — paguvis aizmirst. Tā taču bieži gadās, ka, līdzko pamosties, tūlīt aizmirsti, ko esi sapņojis. Vari pūlēties, cik gribi, bet viss velti — nekas nav palicis atmiņā.
No visa sapņa Raibumiņam bija palikusi prātā tikai viena doma: viņam nekavējoties jāatstāj Saules Zaķīšu Zeme un kaut kur jāiet. Bet aiziet viņš nevēlējās: bija žēl tik ātri šķirties no saules zaķīšiem. Tāpēc nav ko brīnīties, ka Raibumiņš ļoti sadrūma.
To tūlīt ievēroja vecais Garausis — līdz šim Saules Zaķīšu Zemē nevienam nekad nav bijis slikts garastāvoklis.
— Raibumiņ, kas tev noticis? — viņš bažīgi jautāja.
— Es redzēju nelāgu sapni: man jāatstāj jūsu zeme.
— Kāpēc tad tā?
— Es pats nezinu. Kaut vai sit mani nost, neatceros, ko sapņoju. Tikai viens palicis prātā: man noteikti jāiet prom.
— Nē, tā nedrīkst palikt. Jāpārbauda, kas tas bija par sapni.
— Viegli sacīt — jāpārbauda! Bet kā lai to izdaru, ja, par spīti visām pūlēm, neko nevaru atcerēties?
— Es tev varu palīdzēt. Nāc man līdzi!
Un vecais Garausis atkal veda Raibumiņu pa Saules Zaķīšu Zemi — gar puķu mājiņām, gar ziliem, dzidriem ezeriem un krāšņiem puķu dārziem. Viņi gāja ilgi, līdz beidzot nonāca plašā, zaļā ielejā, pār kuru lējās spoža saules gaisma. Te vecais Garausis sacīja:
— Šī ir Laimīgo Sapņu Ieleja. Re, šajā malā atrodami šodienas sapņi. Tur arī meklē savējo!
Raibumiņš pārsteigts apstājās.
Visa Ieleja bija no vienas vietas kā nosēta ar violetiem ziediem. kas atgādināja tulpes, tikai ziedlapiņas bija klātas ar liegām, samtainām pūciņām. Jūs, protams, pazīstat šos ziedus — tās ir vienas no pirmajām pavasara puķēm. Arī zemes virsū tās parasti sauc par sapņu puķēm.
Taču jūs pat nenojaušat, ka šajos ziedos dzīvo laimīgie sapņi. Katrā ziedā cits sapnis. Kad tas izlido no zieda, lai kādam parādītos, zieds aizveras un noliec galviņu.
Naktī Laimīgo Sapņu Ieleja ir pavisam tukša: visi sapņi aizlidojuši uz Zemi. Un tikai retumis violetajiem ziediem palikušas atvērtas ziedlapiņas. Tas nozīmē — kādam nenāk miegs. Tomēr gadās, ka arī dienā dažs sapnis aizlido, lai parādītos tam, kurš iemidzis. Pa lielākajai daļai šie sapņi rādās bērniem, kas guļ dienasvidu.
Dienas sapņus iznēsā pa zemi saules zaķīši. Nakts sapņus viņi iznēsāt nevar, jo naktī taču viņi neuzturas uz zemes. Ar nakts sapņiem nodarbojas saules zaķīšu brālēni — mēness zaķīši (izrādās, ka ir arī tādi!). Un, ja saules zaķīši ir saules bērni, tad mēness zaķīši — mēness bērni. Bet mēness, kā redzams, ir saules jaunākais brālis.
Saules zaķīši, kā jūs jau zināt, uz zemes uzturas tikai pa dienu, bet naktī tie nozūd. Turpretī mēness zaķīši klejo tikai pa nakti, kad spīd mēness, bet no rīta tie paslēpjas savā Mēness Zaķīšu Zemē, kas arī atrodas aiz burvju spoguļa, tikai pavisam citā vietā. Saules zaķīši ar mēness zaķīšiem satiek ļoti labi un palīdz cits citam.
Dažreiz pa dienu mēness zaķīši iet ciemos pie saviem brālēniem. Ja jūs kādreiz dienas laikā pie debesīm redzat mēnesi, tad ziniet, ka tas sūta savus zaķīšus ciemos pie saules zaķīšiem.
Bet nu atgriezīsimies Laimīgo Sapņu Ielejā.
Raibumiņš lēni klīst pa Ieleju, ik pa brīdim noliekdamies un ieskatīdamies izplaukušajās sapņu puķēs. Un, tiklīdz puisēns ielūkojas ziedlapās, kad uzreiz tam acu priekšā parādās spilgta ainava, un viņš sapņo nomodā.
Labu laiku Raibumiņatn gadījās tikai sveši sapņi, kas bija rādījušies nepazīstamiem zēniem un meitenēm. Tie bija sapņi par bērnu trijriteņiem, par milzīgām, skaistām lellēm, par šokolādes konfekšu kalniem vai arī piedzīvojumu sapņi par tāliem jūras braucieniem, par ceļojumiem, kā arī par robežsargiem un spiegiem.