Viņš bija ļoti priecīgs, ka tik vienkārši un viegli ticis atpakaļ. Ilgi nedomādams, Raibumiņš devās burvju spogulī. Te pēkšņi — bauks! — dzirkstis vien pašķīda gar acīm un pierē radās milzīgs puns. Raibumiņš bija ietriecies ar pieri spogulī. Te tev nu bija! Zēns ar roku aptaustīja punu, bet pēc tam spoguli — tā virsma bija cieta un necaurlaidīga. Burvju spogulis Raibumiņu nelaida Saules Zaķīšu Zemē. Kāpēc tā? Zēns to nekādi nespēja saprast. Lai cik reižu viņš pieskārās spogulim, viņa roka arvien atdūrās pret cietu, biezu stiklu.
Te pēkšņi Raibumiņam iešāvās prātā doma: viņš taču bija aizmirsis noņemt Tumsas Kunga apmetni! Raibumiņš aši norāva to no pleciem, salocīja un pasita padusē. Tiklīdz viņš atkal piedūrās pie spoguļa, viņa roka vairs nesastapa nekādu šķēršļu. Un Raibumiņš lēnītiņām, pagriezies sāniski, izstiepis rokas un pieliecis galvu, devās uz priekšu — tieši spogulī. Taču bailes bija veltīgas. Ceļš bija brīvs.
Drīz vien Raibumiņš nokļuva Saules Zaķīšu Zemē.
.
Neparasti notikumi Brīnumaino Pasaku Pili
Uz jasmīnu mājiņas sliekšņa Raibumiņu jau nepacietīgi gaidīja vecais zaķis Garausis, zaķiene Greizace un viņu saules zaķīši. Ja jūs tikai zinātu, cik laimīgs jutās Raibumiņš, atkal tos ieraudzīdams! Raibumiņš jau gribēja mesties viņu apkampienos, tomēr laikus atģidās, ka tas būtu veltīgi: nevar taču apkampt zaķīšus, kas veidoti no saulstariņiem! Vajadzēja apmierināties ar parastu sasveicināšanos.
Iegājis mājiņā, Raibumiņš nolika apmetni tajā pašā kaktā, kur karājās viņa svārciņi, un tūdaļ to aizmirsa. Pirmkārt, tādēļ, ka saules zaķīšu klātbūtnē uzreiz aizmirstas visas bēdas, uztraukumi un nelaimes, — tāda nu reiz bija šo apbrīnojamo, pasakaino būtņu īpatnība. Otrkārt, zaķiene Greizace viņu tūdaļ aicināja pie galda, uz kura atradās vesels kalns visdažādāko ziedu, kas burvīgi un kārdinoši smaržoja. Izsalkušajam Raibumiņam gandrīz vai apreiba galva. Taču puisēnam no mielasta nekas nesanāca.
Visiem redzot, apmetnis, kas bija nomests kaktā, pēkšņi sakustējās, tad sāka strauji celties uz augšu, un mirkli vēlāk jasmīnu mājiņā, atdurdamies ar galvu pret griestiem jau stāvēja Tumsas Kungs.
— Ha-ha-ha! — it kā nākdami no dziļas akas, atskanēja viņa briesmīgie smiekli. — Nu tikai saturieties! Jūsu nelaimīgajai Saules Zaķīšu Zemei drīz būs beigas! — pateicis šos vārdus, Tumsas Kungs nesteigdamies izgāja no jasmīnu mājiņas.
Raibumiņš vai sastinga aiz pārsteiguma. Arī saules zaķīši, lai gan labi zināja, ka Tumsas Kungs ieradīsies, tomēr uz brīdi samulsa. Izsteigušies no mājiņas, viņi ieraudzīja, ka Tumsas Kungs dodas uz Brīnumaino Pasaku Pili. Viņa tumšais stāvs skaidri izdalījās uz saulainās zemes ziedošā fona. Kur vien krita viņa melnā ēna, ziedi tūdaļ novīta un nonīka. Tiesa gan, tiklīdz Tumsas Kungs aizgāja tālāk, tie atkal atdzīvojās un uzplauka, taču tik un tā — šermuļi skrēja pār muguru, to visu redzot…
Brīnumaino Pasaku Pils iedzīvotāji, neko nenojauzdami, dzīvoja savu ierasto dzīvi. Viss bija klusi un mierīgi.
Te pēkšņi notika kaut kas negaidīts. Aladins, kas ar zobu pulveri tikko vēl bija cītīgi spodrinājis savu burvju lampu, negaidot uzspļāva tai, trieca pret grīdu un sāka mīdīt ar kājām.
Vecais Hotabičs, uz ātru roku no bikšturiem un virtuves podu dakšām pagatavojis pamatīgu kaķeni, paslēpās zem galda un sāka apšaudīt vecās, laipnās fejas, kuras izšuva dīvānu spilventiņus.
Buratino piegāja pie Iļjas Muromieša un no visa spēka iesita viņam ar zelta atslēdziņu pa pieri. Bet Iļja Muromietis, kas ar vienu pirkstu varētu Buratino nospiest kā mušu, pēkšņi sāka pinkšķēt un, ar delnām rausdams asaras pār bārdainajiem vaigiem, smalkā balstiņā sūdzējās: «Ko tu kaujies? Pateikšu mammai!» — gluži kā mazs zēns, kuram nodarīts pāri.
Vecene no «Pasakas par zelta zivtiņu» pameta savu sasisto sili un sāka dzīties pakaļ Runcim Zābakos, cenzdamās uzmīt tam uz astes. Pie tam viņa neganti kliedza: «Atdod zābakus! Atdod zābakus!»
Bet vecais zvejnieks no tās pašas pasakas iebāza galvu akvārijā un ar muti pūlējās saķert zelta zivtiņu.
Vispār sākās neiedomājams juceklis. Droši vien jūs jau paši noprotat, ka pie visa bija vainīgs Tumsas Kungs. Viņš gribēja sacelt paniku Brīnumaino Pasaku Pilī. Nav zināms, kā tas viss būtu beidzies, ja laikus palīgā neatsteigtos saules zaķīši. Tiklīdz viņi ieradās pilī, visas Tumsas Kunga radītās nekārtības izbeidzās. Ir taču tā, ka, ierodoties saules zaķīšiem, viss sliktais, ļaunais un naidīgais izgaist.
Aladins izmisumā saķēra galvu un tūdaļ sāka labot savu salauzto burvju lampu. Vecais Hotabičs, ceļos krizdams, lūdza piedošanu laipnajām fejām par savu puicisko uzvedību. Buratino ar asarām acīs atvainojās Iļjam Muromietim. Vecene vai dega aiz kauna, atcerēdamās, cik vieglprātīgi bija dzinusies pakaļ Runcim Zābakos. Bet vecais zvejnieks gandrīz vai aizrijās akvārijā aiz liela samulsuma.
Visi ļoti uztraucās, uzzinājuši, ka Saules Zaķīšu Zemē ieradies Tumsas Kungs.
Brīnumaino Pasaku Pilī nekavējoties izsludināja kara stāvokli. Pasaku bērnus tūdaļ evakuēja uz Smieklu Torni. Tāpat arī vecās, nevarīgās burves. Visi parejie sagatavojās kaujai.
Pa to laiku Tumsas Kungs bija jau iekļuvis pazemē. Tur, tumsā, viņš jutās kā mājās. Drūmajās, mitrajās velvēs ik palaikam atbalsojās viņa līksmes pilnie saucieni. Viņš apsveica ieslodzītos — velnus, cilvēkēdājus un raganas — un izlaida tos no cietuma. Mežonīgi kliedzot, viss šis velna dzimums izlauzās, no krātiņiem un neprātīgi trakoja, priecādamies par atbrīvošanu. Taču no Saules Zaķīšu Zemes viņi nevarēja aizmukt līdz tam laikam, kamēr nebija sasists burvju spogulis.