Trešajā kamerā notika kaut kas pavisam neparasts. Kad Apaļzirnītis ar Raibumiņu piegāja pie tās, tur iekšā trakoja milzīga meža cūka un ar saviem varenajiem ilkņiem pūlējās pārkost resnās restes. Tad negaidot tā pārvērtās par mazu pelīti un gribēja veikli izslīdēt laukā. Taču tai pašā mirklī arī restes pārvērtās par smalku dzelzs režģu pinumu. Tad pelīte aši kļuva par odu, taču režģa vietā nu jau bija biezs stikls, un ods sitās pret to, nikni sīkdams. Un tā visu laiku. Nē, ļaunajiem pasaku varoņiem par bēgšanu nebija nemaz ko domāt!
Bet kur gan atradās Tumsas Kungs? Raibumiņš ar Apaļzirnīti bija jau izstaigājuši gandrīz visu pazemi, bet no viņa ne vēsts.
Piepeši visattālākajā gaiteņa kaktā kāds pērkonīgā balsī tik rupji lādējās, ka Raibumiņš negribot nosarka un ar plaukstām aizspieda ausis. Tā bija Tumsas Kunga balss.
Bet kas tad noticis? Kāpēc viņš tik rupji lamājas?
— Paskaties! — Apaļzirnītis izsaucas. — Es taču tev sacīju!
Raibumiņš paskatījās uz to pusi, uz kuru viņam norādīja Apaļzirnītis. Pašā pēdējā kamerā aiz biezām restēm uz grīdas sēdēja Trollis un rūgti raudāja, slaucīdams asaras ar savu āža bārdu. Bet kameras priekšā stāvēja kāda dīvaina ierīce, kas atgādināja lielu patvāri. Raibumiņš pūlējās saskatīt Tumsas Kungu, kura balsi viņš nupat bija dzirdējis. Taču veltīgi.
— Es viņu neredzu, — Raibumiņš beidzot atzinās.
— Un nekad arī neredzēsi. — Apaļzirnītis sacīja. — Vispār neviens nekad viņu vairs neredzēs. Tumsas Kungs ir tur, krātiņā.
Jā, tā bija patiesība. Gudrais un ļaunais Tumsas Kungs, kurš visiem iedvesa šausmas un varēja ikvienu pārspēt viltībā, beidzot kā vismuļķīgākais pelēns bija iekritis slazdos, kurus tieši šim nolūkam pagatavojuši saules zaķīši. Krātiņš atgādināja ļoti sarežģītu labirintu, kuram nebija nevienas izejas. Visas labirinta sienas bija izklātas ar burvju spoguļiem. Labirintā iespīdēja tikai viens vienīgs saules stariņš, taču tas, atmirdzēdams spoguļos, tik spoži apgaismoja visu labirintu, ka pietiktu tajā tikai ielūkoties, lai uzreiz kļūtu akls. Tur nebija nevienas tumšas spraudziņas, nevienas plaisiņas, kur Tumsas Kungam paslēpties.
Viņam bija lemts mūžīgi svaidīties šajā gaismas jūrā, nekad netiekot laukā.
Pasaule bija atbrīvojusies no sava visbriesmīgākā, visstiprākā un visnenotveramākā ienaidnieka.
Grūti aprakstīt to prieku, ar kādu šo ziņu uzņēma Saules Zaķīšu Zemē.
Brīnumaino Pasaku Pilī sarīkoja tādas dzīres, kādas vēl nevienā pasakā nav aprakstītas. Vīns lija straumēm… Taču pagaidiet, ne gluži tā, — esmu kļūdījies. Nekāda vīna nebija. Tas nemaz nebija vajadzīgs… Arī bez tā valdīja liela jautrība. Vīna vietā sudrabainām straumēm lija smiekli. Pasaku varoņi pacēla kausus, pilnus ar līksmiem, laimīgiem un dzirkstošiem smiekliem. Uzkodu vietā bija smaidi un asprātīgi joki. Bet kā viņi dejoja! Vai manu dieniņ, kā dejoja! Pat vecās, nevarīgās burves, pametušas savus šuvekļus, metās dejā. Bet vecais Hotabičs, kuram, cik zināms, bija uz pleciem ne viens vien gadu simts, tik veikli pietupās un palēcās, ka beidzot aizķērās ar biksēm aiz lustras. Nācās izsaukt ugunsdzēsēju komandu.
Dzīres turpinājās visu nakti līdz pat rītam, tas ir, — līdz tam brīdim, kad saules zaķīšiem vajadzēja doties uz zemi.
.
Kas notika pēc tam
Tātad zemes virsū nu bija pieveikta pati pēdējā ļaunā burvju vara. Nakts Murgu Kancelejas Priekšnieks, briesmīgais un nesaudzīgais Tumsas Kungs, uz mūžīgiem laikiem nu bija ieslodzīts Brīnumaino Pasaku Pils pagrabos. Arī Murgi, palikuši vieni bez sava saimnieka, kļuva nekaitīgi un pamazām iznīka.
Ak, cik nu gaiša, līksma un jauka kļuva dzīve! Kur gan bija palikušas ļaunās un drūmās sejas? Visi staigāja smaidīdami, laimīgi. It kā vispār nekad nebūtu bijis niknu un īgnu cilvēku. Agrāk Murgi cilvēkiem iedvesuši nelabas domas…
Pat huligāni, šie rūdītie bandīti un slepkavas, nesaņemdami vairs Murgu atbalstu, kļuva bezspēcīgi. Huligāni taču uzbruka tikai tiem, kas no viņiem baidījās. Bet šīs bailes cilvēkos modināja Murgi.
Raibzemieši visvairāk bija baidījušies no huligāniem, bet nu, tiklīdz viņi pēkšņi pārstāja bīties, — skat, paši huligāni kļuva gļēvi, nožēlojami zaķapastalas. Raibzemieši viņus viegli uzvarēja un padzina no savas zemes.
Raibzeme atkal kļuva brīva un neatkarīga valsts.
Raibzemes iedvesmotas, arī citas valstis, kurām bija uzkundzējušies huligāni, — un tādu zemju nebija mazums! — centās nokratīt verdzības važas. Huligāni bija sev pakļāvuši gandrīz puspasaules, bet drīz vien viņu vara visur bija gāzta.
Arī Trīsdesmit Triju Nelaimju Alas iemītniekiem pienāca bēdīgs gals. Saules zaķīši sagrāva pretīgo alu un sadedzināja itin visas slimības. Diemžēl šie velnišķie radījumi bija paguvuši izsēt baciļus visā pasaulē. Taču ārsti veiksmīgi cīnās ar tiem. Nav nekādu šaubu, ka nākotnē slimības būs pilnīgi iznīcinātās.
Saules zaķīši ilgi domāja, ko iesākt ar Melnās Nakts Karaļvalsti. Bez Tumsas Kunga tai vairs nebija nekādas nozīmes. To varēja iznīcināt vienā mirklī. Taču tādā gadījumā nakts izzustu uz visiem laikiem un paliktu tikai nebeidzama diena. Līdz ar to vairs nebūtu arī rītu un vakaru, kas atdala dienu no nakts. Tas lika apdomāties. Vai ir vērts tā darīt?
Pirmkārt, ļaudis ir ļoti pieraduši pie nakts. Viņi pieraduši naktīs gulēt un redzēt laimīgus sapņus. Gulēt diena — tas nepavisam nav tas…
Otrkārt, naktis mēdz būt ļoti skaistas. Kāpēc gan, piemēram, atņemt ļaudim iespēju pastaigāties mirdzošā mēness naktī pa jūras krastu un noraudzīties, kā pa mēness celiņu lēkā mēness zaķīši?…