— Nu ir gan muļķis! — izsaucās Taijs un lieliem lēcieniem drāzās uz priekšu, lai pagrābtu ieroci no Badaino cilts karotāja, kas locīdamies gulēja zemē.
Viņa paša šautene bija aizsērējusi un kļuvusi nelietojama, un viņš kliedza, lai kāds taču sviežot ar šķēpu
Saitleszemes vīram, kas bija apgriezies un skrēja paglāb» ties biedru sprostuguns aizsegā. Sīkais večukiņš mednieks pacēla šķēpu aiz metamā turekļa, skrējienā atvēzējās un sparīgi raidīja to uz priekšu.
— Lai slavēts Vilks, es saku, tas bija lielisks metiens! — Taijs uzslavēja, kad bēgošais nogāzās uz mutes, bet šķēps palika stāvus iesprūdis tam starp lāpstiņām, lēnām šūpodamies šurp un turp.
Sīkais, sažuvušais večuks sāka kāsēt un apsēdās zemē. Uz lūpām tam parādījās sārta svītriņa, un tad jau no mutes gāzās bieza asins šalts. Viņš atkal ieklepojās, un, viņam elpojot, bija dzirdama dīvaina, svilpjoša skaņa.
— Arī viņi nepazīst baiļu un ir lieli karotāji, — vecais mednieks sēca, bez kādas jēgas mētādamies ar rokām. — Re, re! Bills Baltais jau nāk!
Taijs pacēla acis. Četri mandeli un viens no Badaino cilts bija uzklupuši kritušajam, kas bija paslējies uz ceļiem, un ar šķēpiem nogāzuši to atkal zemē. Taijs nepaguva ne acis pamirkšķināt, kad četrus jau bija nogāzušas Sauleszemes vīru lodes. Piektais, vēl neskarts, pakampa abas šautenes, bet, tikko piecēlās, lai skrietu atpakaļ, sagriezās uz vietas riņķī, jo lode viņu bija trāpījusi elkoni, otra lode karotāju apturēja uz vietas, bet trešās trieciens ar kūleni nosvieda zemē. Mirkli vēlāk Bills Baltais jau atradās šajā vietā, pārgrieza nesamās siksnas un paķēra šautenes.
Taijs to visu redzēja — un arī to, kā viņa cilts ļaudis, izkliedu barā skriedami uz priekšu, krita cits pēc cita; viņu pārmāca skaudras bažas par iznākumu, un viņš nolēma palikt guļam turpat, lai noskatītos, kas būs tālāk. Nezin kāpēc Misačija skrēja atpakaļ pie Billa Baltā, bet nebija vēl līdz tam nokļuvusi, kad Taijs ieraudzīja Pīlo paskrejamies uz priekšu un abām rokām sagrābjam meiteni. Viņš centās pārsviest Misačiju pār plecu, bet viņa ieķērās Pīlo sejā, plēsa un skrāpēja. Tad viņa tam paspēra kāju priekšā un abi smagi novēlās zemē. Kad viņi atkal tika uz kājām, Pīlo bija pamanījies rokas dilbu pavirzīt viņai zem zoda, tā ka delnas locītava aizžņaudza meitenei rīkli. Viņš iespieda seju tai krūtīs, paļaudams belzieniem savu biezo matu mudžekli, un sāka lēnām bi- dīt Misačiju projām no kaujas lauka. Tai brīdī piesteidzās Bills Baltais, atgriezdamies ar kritušā biedra ieročiem. Billu ieraudzījusi, Misačija apgrieza savu upuri sev apkārt un noturēja uz vietas. Bills Baltais atvēzējās ar šauteni, ko turēja labajā rokā, un smagi gāza ar to, ielikdams sitienā visu spēku. Taijs redzēja Pīlo sabrūkam zemē, it ka to būtu notriekusi krītoša zvaigzne, un Sauleszemes iemītnieks ar Nīgas meitu aizbēga sānu pie sāna.
Sīks pūlītis mandeļu, ko vadīja viens no Badaino cilts, vēlreiz velti devās uzbrukumā, — sprostuguns priekšā visi ka kustin izkusa.
Taijam aizrāvās elpa, un viņš ieņurdējās:
— Gluži kā salna rīta saulē …
— Es jau teicu, ka viņi ir lieli karotāji, — vārgā balsī nočukstēja vecais mednieks, visu laiku noplūzdams asinīm. — Es zinu. Es esmu dzirdējis. Viņi ir juras laupī- taji un roņu mednieki, un viņi šauj ātri un ikreiz trāpa droši, jo tādas ir viņu dzīves paražas un tas ir viņu darbs.
— Gluži kā salna rīta saulē, — Taijs atkārtoja, aizsegu meklējot, pieplakdams pie zemes aiz mirstošā sirmgalvja un reizi pa reizei paglūnēdams tam gar sānu.
Tā jau vairs nebija kauja, jo neviens mandels neuzdrošinājās doties uz priekšu, bet arī atpakaļ tikt nevarēja, jo bija pārāk tuvu Sauleszemes iemītniekiem. Trīs karotāji to pamēģināja, viņi skrēja izklaidus un šaudījās uz visām pusēm kā trusīši, taču viens pārlauza kāju, otram šāviens izgāja cauri ķermenim, bet trešais, skriedams līkloču, bija ticis līdz ciemata malai, kur arī nokrita. Cilts ļaudis tāpēc sarāvušies tupēja bedrītēs un klajā vietā smiltīs izkašātos dobuļos, kamēr Sauleszemes iemītnieku lodes plāja pār klajumu.
— Nekusties, — Taijs lūdzās, kad, līzdams uz vēdera, viņam tuvojās Abvaks. — Nekusties, ak, labais Abvak, citādi tu atnesīsi mums navi.
— Nāvi ir skatījuši daudzi, — Abvaks pasmējas, — un tālab, kā tu teici, dalīšanā katram tiks liela bagātība. Mans tēvs dveš ātri un īsi, lūk, tur aiz tās lielas klints, un tepat aizmugurē, sarāvies čokurā, guļ mans brālis. Bet viņu daļa nu būs manējā, tā ka viss ir labi.
— Kā tu saki, labais Abvak, un kā es esmu teicis, taču pirms dalīšanas mums vēl jādabū ko dalīt, un Sauleszemes iemītnieki vēl nav pagalam.
Lode, triekdamās pret klintsbluķi tiem priekšā, spalgi sīkdama, atsitienā aizlidoja tiem zemu pār galvu. Taijs piegumis trīcēja, bet Abvaks nosmīnēja un centās ar acīm izsekot lodes lidojumam.
— Tās skrien tik ātri, ka nemaz nevar saskatīt, — viņš piezīmēja.
— Bet daudzi no mums ir miruši, — Taijs turpināja.
— Bet daudzi palikuši dzīvi, — skanēja atbilde. — Tie kļaujas cieši pie zemes, jo ir iemācījušies, kā vajag cīnīties. Bez tam tie ir saniknoti. Turklāt, kad būsim nogalinājuši tos Sauleszemes iemītniekus, kas ir uz kuģa, atliks tikai šie četri uz sauszemes. Paies ilgs laiks, kamēr dabūsim nokaut tos, tomēr galu galā tas reiz notiks.
— Kā mēs varam nokļūt līdz kuģim, ja nevaram tikt projām ne uz vienu pusi, ne uz otru? — Taijs taujāja.
— Ta vieta, kur saguluši Bills Baltais un viņa biedri, nav laba, — Abvaks paskaidroja. — Mēs varam tiem tuvoties no visām pusēm, un tas tiem nav labi. Tāpēc viņi lūkos tikt līdz klintsragam, pie kura var piespiest muguras un nogaidīt, kamēr brāļi no kuģa atnaks viņiem palīgā.
— Nekad viņu brāļi nenokāps no kuģa! Es esmu runājis.
Taija sašļukusī dūša atkal uzlabojās, un, kad Sauleszemes iemītnieki apstiprināja pareģojumu, atkāpdamies līdz klintsragam, viņa prāts jau bija viegls kā allaž.
— Mūsējo vairs atlikuši trīs! — žēlojās viens no Ba- daino cilts, kad visi bija sanākuši uz sapulci.
— Tātad divu šauteņu vietā katrs no jums dabūs četras, — skanēja Taija atbilde.
— Mēs cīnījāmies dūšīgi.
— Jā, un, ja gadīsies, ka jūsējo paliks tikai divi, tad katrs dabūs sešas šautenes. Tā ka cīnieties dūšīgi.
— Un ja nu no viņiem nepaliks neviens? — Abvaks viltīgi pačukstēja.
— Tad šīs šautenes dabūsim mēs, tu un es, — Taijs čukstēja pretī.
Taču, lai pielabinātu Badaino cilts karotājus, viņš vienu no tiem izraudzīja par vadoni ekspedīcijai uz kuģi. Si grupa aptvēra vairāk neka divas trešdaļas cilts laužu, un viņi devās gandrīz divpadsmit jūdžu garajā ceļa uz piekrasti, apkrāvušies ar zvērādām un citām maiņas tirdzniecības precēm. Atlikušie karotāji tika izvietoti plašā puslokā ap brustvēru, ko Bills Baltais ar saviem Sauleszemes iemītniekiem bija sākuši uzbērt. Taijs bija aši novērtējis radušos stāvokli un tūdaļ norīkoja savus vīrus rakt seklus tranšeju grāvjus.
— Paies laiks, pirms viņi atģidīsies, kas notiek, — viņš paskaidroja Abvakam, — viņu prāti būs aizņemti, un viņi pārāk daudz nedomās par tiem, kas jau miruši, ne arī raizēsies par savu dzīvību. Un nakts tumsā viņi pielīdīs tuvāk klintsragam, tā ka no rīta, kad Sauleszcmes iemītnieki palūkosies apkārt, tie ieraudzīs mūs pavisam klāt.
Pusdienas tveicē racēji atvilka elpu un iestiprinājās ar kaltētām zivīm un roņu taukiem, ko sievietes bija atnesušas. Daži pieprasīja Sauleszernes iemītnieku pārtiku, kas bija palikusi Nīgas iglu, bet Taijs atteicās to sadalīt, kamēr nebūs atgriezušies karotāji no kuģa. Par kaujas iznākumu tika izteikti visdažādākie minējumi, bet pašā spriešanas karstumā no jūras puses pār zemi aizvēlās dobjš grāviens. Tie, kuriem asākas acis, saskatīja biezu dūmu mutuli, kas atkal strauji izplēnēja un kas, kā viņi apgalvoja, esot pacēlies tieši virs tās vietas, kur stāvot Sauleszernes iemītnieku kuģis. Taijs sprieda, ka tā esot bijusi lielā šautene. Abvaks teicās skaidri nezinot, bet domājot, ka tas varētu būt sava veida signāls. Sā vai tā. viņš sacīja, pienācis laiks kaut kam notikt.