Stundas piecas vai sešas vēlāk kļuva saskatāms vientuļš cilvēka stāvs, kas nāca pa plašo līdzenumu no jūras puses, un sievietes un bērni blīvā gūzmā izskrēja viņam pretī. Tas bija Unenks, noskrandis, aizelsies un ievainots. No brūces pierē pār viņa seju vēl lāsoja asinis. Labā roka, šausmīgi sakropļota, nedzīvi kuļājās gar sānu. Bet vis- vairak satrauca viņa acu mežonīgais zalgojums, kas vēstīja ko tādu, par ko sievietes pat iedomāties nespēja.
— Kur ir Pišeks? — kāda veca skvo skarbi noprasīja.
— Un Olitlijs? — Un Polaks? — Un Mākuks? — balsis jau pārgāja kliedzienos.
Taču viņš, ne vārda nebildis, lauzās caur taujājošo sieviešu pūli un virzīja grīļīgos soļus tieši uz Taiju. Vecā skvo sāka gaudīgi vaimanāt, un sievietes, sekodamas Unenkam pa pēdām, cita pēc citas pievienojas šai gaudu dziesmai. Vīri izrāpās no ierakumu grāvjiem un atskrējuši sapulcējās ap Taiju, un varēja redzēt, ka pat Sauleszernes iemītnieki sakapj uz savas barikādes paskatīties.
Unenks apstājās, notrausa no acīm asinis un pavērās apkārt. Viņš centas parunāt, bet izsausušās lūpas lipa kopā. Likīta pasniedza viņam ūdeni, viņš norūcās un dzēra atņemdamies.
— Vai bija kauja? — Taijs pēdīgi ievaicājās. — Vai laba kauja?
— Ho! Ho! Ho! — Tik negaidīti un tik mežonīgi bija Unenka smiekli, ka ikviena balss noklusa. — Tādas kaujas vēl nav bijis! Es to saku, es, Unenks, kas jau agrākus laikus pieveica zvērus un vīrus. Bet, kamēr vēl neesmu aizmirsis, Jaujiet man teikt jums dižus un gudrus vārdus. Karodami Sauleszemes iemītnieki iemācīs mums, Man- delas ciltij, kā karot. Un, ja mums būs lemts cīnīties pietiekami ilgi, mēs būsim lieli karotāji, tādi paši kā Sauleszemes iemītnieki, vai arī mēs būsim — pagalam. Ho! Ho! Ho! Tā tikai bija kauja!
— Kur ir tavi brāļi? — Taijs purināja Unenku tikām, līdz tas iekliedzās aiz sāpēm ievainotajās vietās.
Unenks atjēdzās.
— Mani brāļi? Viņu vairs nav.
— Un Pomlī? — iekliedzās viens no diviem, kas bija atlikuši no Badaino cilts. — Pomlī, manas mātes dēls?
— Pomlī vairs nav, — Unenks vienmuļā balsī atteica.
— Un Sauleszemes iemītnieki? — To vaicāja Abvaks.
— Sauleszemes iemītnieku vairs nav.
— Tad kā ir ar Sauleszemes iemītnieku kuģi, ar bagātībām, šautenēm un mantām? — taujāja Taijs.
— Nav ne Sauleszemes iemītnieku kuģa, ne bagātību, ne šauteņu, ne mantu, — skanēja nemainīga atbilde.
— Neviena vairs nav. Nekā vairs nav. Esmu vienīgi es.
— Bet tu taču esi jucis.
— Var jau būt, — Unenks nesatricināmā mierā atteica.
— Es esmu skatījis tādas lietas, ka no tām var gan sajukt.
Taijs iekoda mēli zobos, un visi nogaidīja, līdz Unenks pastāstīs pats pēc saviem ieskatiem.
— Mēs neņēmām līdzi šautenes, ak, Taij, — viņš pē- digi iesāka, — nevienas šautenes, mani brāļi, tikai dunčus, medību lokus un šķēpus. Divata un trijatā mēs savos kajakos piebraucam pie kuģa. Viņi priecājās par mūsu ierašanos, šie Sauleszemes iemītnieki, mēs izklājām zvērādas, viņi iznesa savas preces apmaiņai, un viss veicās labi. Un Pomlī gaidīja — nogaidīja, līdz saule stāvēja tieši virs galvas un viņi piesēdās pie maltītes, tad viņš izkliedza saucienu un mēs metārnies viņiem virsū. Nekad
vēl nav bijis tādas kaujas, nekad nav bijis tādu karotāju. Pusi no viņiem mēs apkāvām pirmā pārsteiguma straujumā, bet tā puse, kas atlika, pārvērtās par velniem, likās, ka viņu rodas arvien vairāk, jo katrs cīnījās par desmit, un arī tie visi kāvās kā velni. Trīs vīri atslēja^ muguras pret kuģa mastu, un mēs viņus krautin apkrāvām ar saviem kritušajiem, pirms viņi nomira. Daži pakampa šautenes un šāva, abas acis plaši vaļā turēdami, bet šāva ļoti ātri un trāpīgi. Kāds sadabūja lielu šauteni, no kuras vienā reizē izšāva daudz, daudz sīku lodīšu. Re, skatieties!
Unenks parādīja savu ausi, glīti izraibotu ar skrošu caurumiņiem.
— Bet es, Unenks, izdūru savu šķēpu viņam cauri no mugurpuses. Un tā nu mēs šādā vai tādā veidā apkāvām viņus visus — visus, izņemot kuģa vecāko. Mēs bijām viņam riņķī apkārt, daudzi no mums, bet viņš viens pats, un tad viņš neganti iekliedzās, izlauzās mums pa vidu, kādus piecus vai sešus notriekdams un sabradādams, un aizskrēja lejā, kuģa iekšienē. Un tad, kad nu visas kuģa bagātības bija mūsu un dzīvs vēl tikai kuģa vecākais kaut kur tur apakšā, un to mēs grasījāmies nomiegt tūlīt pat, tad pēkšņi atskanēja rībiens it kā no visām pasaules šautenēm — varens rībiens! Es kā putns pacēlos gaisā, un dzīvie mandeli un mirušie Sauleszemes iemītnieki, mazie kajaki, lielais kuģis, šautenes, bagātības — itin viss pacēlās gaisā. To es saku, es, Unenks, kas jums teic šo stāstu, — es esmu vienīgais, kas palicis dzīvs.
Dziļš klusums nolaidās pār sapulcētajiem ļaudīm. Taijs raudzījās Abvakā ar šausmās sastingušām acīm, bet runāt neuzdrīkstējās. Pat sievietes bija tā satriektas, ka nespēja uzsākt vaimanas par mirušajiem.
Unenks lepni palūkojās apkārt.
— Es vienīgais esmu palicis, — viņš atkārtoja.
Tai mirklī uz Billa Baltā barikādes nosprakstēja šāviens, pret Unenka krūtīm kaut kas strupi noplakšķēja. Viņš sasvērās atpakaļ un tūdaļ saklupa uz priekšu, un sejā viņam sastinga pēkšņa pārsteiguma izteiksme. Viņš smagi elsoja, un lūpas viņam saviebās niknā smīnā. Pleci saguma, ceļi sagņūza. Viņš sapurinājās, it kā miegu aiz- dzīdams, un atkal izslējās. Bet tad no jauna sarāvās čokurā, saguma, līdz pēdīgi lēnām, pavisam lēnām noslīga zemē.
Līdz Sauleszemes iemītnieku cietoksnim bija branga jūdze, taču nāve sniedzās tai pāri. Uzbangoja varens niknuma brēciens, tajā skanēja asinsatriebība un mežonīga dzīvnieka neaprēķināmā nežēlība. Taijs un Abvaks centās atturēt Mandelas karotājus, bet tika atsviesti sāņus, tā ka viņiem atlika tikai pagriezties un noskatīties neprātīgajā uzbrukumā. Taču Sauleszemes vīri neizšāva nevienu šāvienu, un, nenoskrējuši vēl ne pusi attāluma, daudzi, cietokšņa noslēpumainās klusēšanas iebiedēti, apstājās nogaidīt. Trauksmainākie tomēr rāvās uz priekšu, bet arī tad, kad viņi bija nonākuši līdz pusei no atlikušās distances, cietoksnis vēl arvien nerādīja nekādas dzīvības zīmes. Jardus divsimt no brustvēra viņu skrējiens kļuva gausāks, un viņi saspiedās ciešāk kopā; apmēram simt jardu attālumā viņi, vairs tikai kādi pārdesmit vīri, ko nelāgu jauzdami, apstājās pavisam un sāka apspriesties.
Tad barikādi apvija dūmu mutuļu vainags un karotāji pajuka uz visām pusēm, gluži kā nevērīgi pasviestu oļu sauja. Nogāzās četri un vēl četri, un tā viņi strauji krita cits pēc cita, pa vienam un pa diviem reizē, līdz palika vairs tikai viens, kurš, nāvei dziedot ap ausīm, bēga, cik jaudas. Tas bija Noks, jauns mednieks, slaids, ar garām kājām, un viņš skrēja ka vēl nekad savā mūža. Tikko skardams zemi, viņš kā putns laidās pār kailo klajumu — palēkdamies, pieliekdamies un līkumodams uz visām pusēm. Cietokšņa šautenes deva blīvu zalvi, tad šāva pa vienai ātrām, saraustītām kārtām, bet Noks vēl arvien skrēja neskarts, te izslējās, te noliecās, te atkal izslējās. Šaušana pierima, it kā Sauleszemes vīri būtu atmetuši šo mēģinājumu, un Noks skrējienā meta arvien mazākas un mazākas cilpas, līdz drāzās taisni vien uz priekšu. Un tad, kad viņš veikli joņoja slaidiem lēcieniem, cietoksni nopaukšķēja vientuļš šāviens, un Noks lēcienā sarāvās kamolā, kā bumba novēlās zemē, kā bumba palēcās no atsitiena un tad palika guļam kā sabirzusi kaudzīte.