— Lai ceļš jums būtu bez grūtībām un taka bez šķēršļiem.
— Ceļš ir garš. Mums vajadzēs suņus un pārtiku — daudz!
— Tavi ir labākie no mūsu suņiem un pārtika, cik vien tie spēj panest.
Bills Baltais pārkāpa pār plaisas malu un gatavojās rāpties zemē.
— Bet mēs atgriezīsimies, Taij. Mēs atkal atgriezīsimies, un mūsu dienas šajā zemē būs ilgas.
Un tā viņi aizgāja uz dienvidu pusi, kur nav nekādu ceļu, — Bills Baltais, viņa brāļi un Misačija. Kad pienāca nākamais gads, Mandelas līcī enkuru izmeta «Otrais Meklētājs». Tie nedaudzie Mandelas cilts ļaudis, kas palikuši dzīvajos, jo brūces nebija ļāvušas tiem rāpties šaurajā plaisā, Sauleszemes vīru vadībā stājās pie darba un sāka rakt zemi. Tagad viņi vairs nemedī un nezvejo, bet saņem dienas algu, par kuru pērk miltus, cukuru, katūnu un visādas citādas mantas, ko «Otrais Meklētājs» savā ikgadēja reisā atved no Sauleszemes.
Šīs raktuves darbojas pilnīgi slepeni, kā jau ir darbojušās daudzas Ziemeļzemes raktuves, un neviens baltais cilvēks, kam nav sakaru ar Sabiedrību (tā sastāv no Billa Baltā, Džima un Cārlija), nezina, kurā vietā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste atrodas tada Mandela. Ab- vaks visu laiku nēsā galvu nokārušos uz viena pleca, viņš ir kļuvis pareģonis un sludina jaunākajai paaudzei samierināšanos; par to viņš saņem no Sabiedrības pensiju. Taijs ir priekšstrādnieks raktuvēs. Viņam par Sauleszemes iemītniekiem tagad ir radusies pavisam cita teorija.
— Tie, kuri dzīvo tieši zem saules takas, nav vis mīksti un vārīgi, — viņš saka, kūpinādams pīpi un vērodams, kā izklīst dienas maiņas strādnieki un ierodas nakts maiņa. — Jo saule ielīst tiem asinīs un dedzina ar lielu kvēli, līdz tie ir piepildīti ar kārībām un kaislībām. Viņi deg nepārtraukti, tāpēc viņi nevar zināt, kad ir sakauti. Bez tam viņi pilni ar nemieru, kas ir pats velns, un tālab viņi ir izkaisīti pa visu zemi un nosodīti pūlēties, ciest un cīnīties bez gala un malas. Es zinu. Es esmu Taijs.