VLADIMIRS MIHAILOVS
SAVAM BRĀLIM SARGS
FANTASTISKS ROMĀNS
RĪGA «ZINĀTNE» 1981
PIRMĀ NODAĻA
Es slikti atceros savas bēres, toties līdz šim brīdim acu priekšā ir tā diena, kad gāju bojā. Taisnību sakot, tā bija jau beigusies — septiņdesmit trešā gada septembra diena, precizēju — tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada. Precizēju tiem, kuri uzreiz nesapratis, ka runa ir par neiespējami tālo divdesmito gadsimtu. Kad es viņai piezvanīju, diena rietēja aiz apvāršņa un biezēja krēsla. Viņa pienāca pie telefona un, tiklīdz biju paguvis kaut ko nomurmināt, bezgala nogurušā balsi pateica:
— Esmu tevī vīlusies.
Jauks vārdiņš — «vīlusies». Jauks retrospektīvi, jo tas tomēr pieļauj, ka agrāk es viņai biju paticis, lai gan tieši par to biju pārliecināts vismazāk. Šajā vārdā slēpās zināma iespēja, iemesls papriecāties vismaz par savu pagātni, kad esi kādai paticis, un nevis otrādi. . -
Es neizjutu nekādu prieku. Tikpat labi varētu lepoties, ka esi dabūjis pa pakausi ar cirvi, nevis ar āmuru: tātad noturējuši tevi par nopietnu pretinieku, augstu novērtējuši tava galvaskausa stipruma pakāpi. Tikai baidos, ka pēc tāda sitiena neatliek laika, lai tev izrādīto cieņu novērtētu. Tieši laika man arī pietrūka.
Kā atceros, toreiz atbildēju apmēram tā:
— Nu, tad atvaino…
Noliku klausuli un vēl piespiedu — lai, nedod dievs, tā nepaceltos pati pie auss un man nenāktos dzirdēt kaut ko vēl sliktāku.
Sliktāku — jo zināju, ka pasludinātais spriedums netiks mīkstināts. Nanika parasti runāja to, ko juta; tieši juta, nevis domāja.
Nolicis klausuli, sēdēju un instinktīvi meklēju iespēju, kā aizbēgt pašam no sevis. Ja Nanika vīlusies, tad vainīga ir nevis viņa, bet tieši es, un no šī «es» man vajadzēja tikt vaļā — neparko vairs negribējās palikt pašam savā sabiedrībā. Domas jestri izpildīja komandu «ūz vietas soļos marš!»,- bet nekas prātīgs neparādījās, lai gan pēc sena armijas ieraduma es pāris reižu pamēģināju nokomandēt: «Prātīgas domas, trīs soļus uz priekšu!» — neviena neiznāca no ierindas. Tā kā mans pašreizējais stāvoklis bija diezgan tipisks, atlika iespēja izmantot kādu no standartpaņēmieniem — jau divdesmitajā gadsimtā cilvēce bija paguvusi uzkrāt savu mazumiņu.
Piemēram, varēja tikt vaļā pats no sevis ar kārtīgu iedzeršanu. Dažkārt draugi bija pieticīgi, un kaut kur aiz grāmatām varēja atrasties viņu neatklāta pudele. Atmiņa liecināja, ka meklēt nav jēgas, taču katram gadījumam piecēlos — es kustējos kā bezsvara stāvoklī — un pameklēju. Veltīgi: beidzamajā reizē pie manis bija viesojušies ne jau nu tādi draugi. Šis piegājiens nederēja, jāizdomā kas cits.
Es paņēmu pīpi. Par telefonu tajā brīdī man negribējās pat domāt, it kā tas pats būtu izteicis manis dzirdētos vārdus. Protams, es spriedu aplami, iespējams, ka man būtu. izdevies sazvanīt kādu no draugiem, taču izsūdzēt bēdas — arī stereotipa izeja, lai gan nav peļama: draugs jutīs līdz tev, nevis viņai. Grūti gan pateikt, kuram no mums pašlaik sliktāk. Bet viņu jau arī kāds nomierinās! (Šīs domas man vēl tikai trūka.) Tātad es paņēmu pīpi, vecu un labu angļu pīpi «Three B», nesteigdamies to piebāzu (tabaka, kā vienmēr, bija pārkaitēta), paberzu ar pirkstiem čubuku, kas bija izbīdīts uz priekšu kā klipera priekšvadnis, ieliku mutē garo pīpes kātu un aizsmēķēju.
Es tā arī nebiju izdomājis, ko darīt tālāk, bet, ja reiz biju piecēlies, vajadzēja kustēties: tumšā istabā pārdzīvojumi ir vēl skumjāki nekā gaišā, bet ieslēgt gaismu es negribēju, jo tad būtu varējis ieraudzīt tumšajā logā savu atspulgu. Tajā brīdī es to nespēju. Pa- grūdu durvis, izgāju verandā, uz lieveņa un nokāpu lejā dārzā.
Bija pavisam satumsis, debesis bija mierīgas un skaidras, zvaigznes, mūžīgās mierinātājas, ar savu nejūtamo gaismu skāra manu seju. Klusu un zemu aizšāvās sikspārnis, strauji mainīja virzienu un jau nākamajā acumirklī atkal metās uz citu pusi, droši vien ķēra knišļus. Man tobrīd likās, ka tā ir manas dvēseles projekcija palsajās debesīs un ka manī kaut kas — dvēsele, ja nav cita termina — šaudās tāpat, ķerdams bēgošo medījumu un vairīdamies no šķēršļiem. Kā zināms, sikspārnim šim nolūkam ir lokators. Kas bija man? Padomāju un atradu vārdu: liktenis.
Es gāju gar žogu, gar vārgām ābelītēm un domāju: kur cilvēkā iemājo liktenis? Mediķi it kā zina, kuri centri galvas smadzenēs vada dažādas funkcijas — redzi, dzirdi, sāpes, baudu, varbūt arī atmiņu. Kur atrodas likteņa centrs? Es domāju, ka bez tā nekādi nevar iztikt: ārpus cilvēka nav likteņa, tas ir tikai viņā pašā, tāpēc no tā nekur nevar aiziet. (Tik sen zināma patiesība, ka bija banāla jau toreiz, divdesmitajā gadsimtā.) Aiziet nevar, bet man gribējās, jo tagad pēc izteiktajiem un dzirdētajiem vārdiem man varēja būt tikai viens liktenis: pamazām novecot. Šādu likteni es nevēlējos.
Jaunība ir dzīva būtne, un tā negrib mirt. Vispār cilvēks dzīvo vairākas savstarpēji neatkarīgas dzīves, tātad arī vairākkārtīgi mirst. Nomirst bērnība, nomirst jaunība. Bērnība mirst, to pati vēl nesaprotot, un tai ir interesanti: bērnība alkst pārmaiņu. Jaunība mirst varonīgi: tā uzskata, ka viss vēl priekšā un tās nāve ir tikai pāreja labākā pasaulē, šajā ziņā jaunība ir ārkārtīgi reliģioza, tā bezgalīgi tic dzīvei. Vēlāk ceļš jau ir tālu pārskatāms un sajūta apmēram tāda kā cilvēkam, kurš izkritis no kāda simtā stāva un, kad, krītot garām piecdesmitajam, viens viņam uzsauc: «Kā klājas?», — moži atbild: «Pagaidām var iztikt!».
Jā, es negribēju šo nāvi, bet sikspārnis joprojām plandēja gaisā, un zvaigžņu gaisma to glāstīja tāpat kā mani. Es pieskāros ar pirkstiem pie stumbra — miza bija silta. Noliecos un ar plaukstu aizskāru zāli, tā man likās tik maiga kā mati, kā Nanikas.mati.