Kad uzzināju to, vispirms biju pārsteigts, bet vēlāk sapratu, ka tā arī jābūt. Patiešām, kā tad rodas super- elastība? Sadursmē ar nelabvēlīgiem apstākļiem. Taču pie viņiem nebija nelabvēlīgu apstākļu — kā gan lai būtu izveidojušās nepieciešamās īpašības?
Tad viņi bija sapratuši, ka cilvēki ar nepieciešamajiem raksturojumiem jāmeklē pagātnē, daudz- sliktāk iekārtotos laikmetos, un ķērās pie «smalkā sieta».
Attiecībā uz Laiku viņiem viss bija lieliski iekārtots. Es runāju nevis par precīzo pulksteņlaiku, jo viņi jau bija aizmirsuši neprecizitāti kā tādu, bet tieši par pārvietošanos laikā. Viņi sāka uz labu laimi meklēt aizgājušos laikmetos: vai negadīsies vajadzīgie indivīdi?
Es nebūt negribu teikt, ka mūsu divdesmitajā gadsimtā vajadzēja tikai iziet uz ielas un jau garām maršēja puiši, katrs tūkstoš divsimt punktu vērtībā. Protams, ne. Taču principā pie mums, kā arī agrīnākos laikmetos, tādus varēja atrast, ja vien kā nākas meklēja. Vairāk nekā divu gadu laikā, meklēdami pa gadsimtiem, sākot no Romula, pat vēl agrāk, līdz mūsdienām, viņi pārcēla pie sevis ap divdesmit cilvēku, no kuriem tad galu galā izveidoja ekipāžu sešu personu sastāvā. Daži nederēja, jo ar -visu savu elastību tomēr absolūti nespēja uztvert tehniku — runa tomēr bija par ļoti sarežģītu kuģi. Citj atkal nespēja apgūt pašus modernās zinātnes pamatus, bez kuriem viņi nevarētu saprast, kas īsti būs jādara. Piemēram, tādas vecas patiesības, ka Zeme ir lode vai arī ka speciālā relativitātes teorija lie-/ tojama tikai noteiktās robežās un ne vairāk. Skaidrs, laikmets kā tāds nevar būt garīgās attīstības mēraukla — pat manā laikā par vienu Leonardo varēja atdot veselu inženierfakultātes kursu un piedevām vēl mākslas akadēmijas kursu, un mēs būtu tikai ieguvuši —, taču ne jau visiem viss pa spēkam. Tā mēs palikām seši. Tieši tik, cik vajadzīgs. Pārējiem nācās īsināt savas dienas tādā ķā sanatorijā veseliem vīriešiem labākajos gados.
Mūs visus pārcēla no pagātnes ar vienu paņēmienu: kad kļuva skaidrs, ka vajadzīgais cilvēks (kā mēdza teikt tur, kur es kādreiz dzīvoju) teju, teju atdos galus, to pēdējā brīdī izrāva no tā laika, bet vietā veikli ielika biorobotu. Apmaiņu neviens pat nemanīja. Man pēcāk paskaidroja, ka es tik un tā būtu noslīcis — es tomēr biju jau gados, un sirds vairs nebija tāda, lai rudenī peldētos Gaujā. Taču lielākā daļa mūsu puišu bija izrauti no kariem, kad brīnījās nevis par to, ka cilvēks miris, bet gan, ka palicis dzīvs.- Labi vēl, ka tajos laikmetos — arī manējā — karu bija pietiekami.
Salasījāmies jautrs bariņš. Mūsu dzimšanas gadus šķīra gadsimti, iespējams, pat gadu tūkstoši, bet mēs apbrīnojami ātri atradām kopīgu valodu — ne jau velti ikvienam no mums bija supēraugsts elastības koeficients. Mēs izpētījām kuģi un apguvām pat modernās zinātnes pamatus, kaut arī no mums neko daudz šai ziņā neprasīja. Tas gan bija no viņu viedokļa, no mūsējā — oho!
Starp citu, sevišķi nopūlēties mums nevajadzēja. Apmācot mūs ieveda ērtā istabā, kur varēja lasīt, gulēt, domāt, dziedāt — pavadīt laiku katrs savā gaumē. Aparatūra bija paslēpta sienās. Daži trīs stundu gari seansi ar nedēļu ilgiem pārtraukumiem starp tiem — un mēs kļuvām par augstas klases speciālistiem. Mēs nevarējām tikai vienu — kļūt īsti viņu-laikmeta cilvēki. Laikabiedri.
Galvenā atšķirība nebija ārējā, lai gan mēs, protams, izkratāmies gluži citādi. Mēs arī savā starpā neesam līdzīgi, bet viņiem nelīdzināmies nemaz. Viņi — tie, kas mūs pārcēla —, pec mūsu domām, izskatās ļoti vienveidīgi. Gara auguma, labi noauguši, melnīgsnēji, matu krāsa no melnas līdz kastaņbrūnai — gaišāki toņi sastopami ārkārtīgi reti —, lielākoties melnām acīm. Viņi ir ļoti skaisti, diezgan maz mainās novecojot, tikai nosirmo. Daži atjauno normālo matu krāsu, bet tādu nav daudz. Par sievietēm vispār nav ko runāt — jebkura no viņām manā laikmetā būtu iekarojusi visus iespējamos titulus skaistuma jomā. Treniņa laikā es paguvu ar dažiem no viņiem iepazīties. Man liekas, viņi iepazinās aiz ziņkārības. 2ēl, ka mums nebija, par ko runāt, — pārlieku atšķirīga bija mūsu audzināšana. Tieši audzināšana bija galvenais iemesls, kāpēc šajā laikmetā mēs tā arī palikām kaut kas līdzīgs emigrantiem pret pašu gribu no citas ēras.
Mēs visi bijām pārcelti no saviem laikmetiem brieduma gados, kad personības veidošanās jau beigusies. Piemēram, Georgs — labs stūrmanis un lielisks puisis. Viens no tiem trijiem simtiem, kuri Leonīda vadībā aizstāvēja Termopilas, un es negribētu viņu redzēt savu ienaidnieku vidū. Viņa laikā un viņa valstī tizlus bērnus meta jūrā, lai tie nesabojā rasi. Pat manas humānisma koncepcijas viņam likās tīrā siekalošanās, par šo laikmetu nemaz nerunājot. Viņš smaidīja reti, iespējams, viņš nevarēja sev piedot, ka palicis dzīvs, jo visi pārējie spartieši un vēl tūkstotis algotņu tur apgūlās uz mūžu. Georgs lieliski saprot, ka tas nav bijis atkarīgs no viņa, bet acīmredzot viņš sevi pielīdzina bēgošajiem no kaujas lauka. Viņa laikā, tāpat kā visos citos, tādus necieta. Es atkārtoju, ka viņš ir lielisks stūrmanis, — senajiem grieķiem orientēšanās pēc zvaigznēm jau bija asinīs. Viņš nav satricināms un ne par ko nebrīnās, reti izrāda savas jūtas, kas šī laika cilvēkiem nav saprotams. Ļoti 'auksti izturas pret sievietēm, jo sajūt, ka tās savā ziņā ir pārākas par viņu, bet viņa patmīļa — seno laiku cilvēkiem patmīļa bija ļoti svarīga — neļauj ar to samierināties.