Mēs ar Mūku esam tautieši, gandrīz vai no vienas puses, tikai viņš dzīvojis divus, varbūt pat visus trīs gadsimtus agrāk. Arī viņš ir lielisks puisis — te mēs visi esam tādi —, bet šo to nesaprot un pret visu, ko nesaprot, izturas ar neuzticību.
Šaubos, vai Mūks pa īstam tic dievam, bet vēl līdz šim grūtos brīžos viņš kaut ko čukst, domāju, lūgšanas, un met krustu. Viņš lieliski orientējas kuģa lielajās smadzenēs,, kas atrodas viņa pārziņā. Ar šo iekārtu mums nekad nav bijusi ne mazākā aizķeršanās. Varu galvot, ka sevī Mūks to apdvēseļo, uzskata par labestīgu garu. Tas varētu būt eņģelis skaitļotājs, lai gan kristiešu mitoloģijā tāda nebija. Viņš ir emocionāls, bet pēc katra jūtu uzplūda neviļus lūdz dievam piedošanu, tiesa, ne pārāk skaļi. Ar interesi noskatās uz sievietēm, kad d5mā, ka neviens viņu neredz. Noskaities uz kādu, sauc to par ķeceri un draudīgi spīdina acis. Viņš ir inaza auguma, melnīgsnējs, ar bārdu. Šajā laikā to uzskata par nehigiēnisku. Mūks un spartietis ļoti atšķiras viens no otra, bet no viņiem abiem vēl vairāk atšķiras mūsu pirmais pilots, kuru saucam par Bruņinieku.
Viņš apgalvo, ka patiesi viduslaikos bijis bruņinieks.
Tā ir viņa darīšana. Ikviena cilvēka pagātne ir viņa īpašums. Savu īpašumu var rādīt citiem, bet var arī paturēt sev un nevienam neļaut tam pieskarties. Biogrāfiju laiks sen pagājis. Kāda nozīme tam, ko cilvēks darījis agrāk, ja iespējams nekļūdīgi noteikt viņa vērtību pašlaik un atbilstoši tai izturēties pret viņu. Bijis bruņinieks, nu un tad? Vārds viņam Uve Jorgens, uzvārds — Riters fon Eks. Viņš ir garš un kalsns, ar lielu, kumpu degunu un j>lašu manieru diapazonu — no izmeklēti smalkas uzvedības līdz kazarmu tiešumam (gan nezinu, liekas, bruņiniekiem kazarmu nebija). Lielisks pilots, precīzi izjūt kuģi. Sarunās atturīgs, bet klausās ar baudu. Pie tam mazliet pavīpsnājot, taču ne" aizskaroši, bet labvēlīgi. Viņa skatiens vienmēr mierīgs, un viņam no acīm neķo nevar saprast. Reiz, izmēģinot dzinējus, mums draudēja briesmas. Pie pults bija Bruņinieks, un viņam izdevās mūs pēdējā brīdī paglābt. Mūks pie skaitļotāja jau murmināja: «Piedod mums mūsu parādus…» Jāatzīstas, visi dabūjām krietni pasvīst. Tikai Uve Jorgens palika mierīgs, it kā risinātu uzdevumu uz imitatora, nevis reālajā izplatījumā, kur mēs visi varējām acumirklī pārvērsties vārgā gamma kvantu strūkliņā. Kad briesmas bija garām, viņš atskatījās un, goda vārds, palūkojās uz mums ar humoru, bet neteica ne vārda.
Ko vēl var par viņu pastāstīt? Reiz biju iegājis viņa kabinetā tieši tajā brīdī, kad viņš iznāca no sava Atmiņas dārza (tā mēs saucam šīs vietas — arī manējo, kur kaimiņš nekad neiznāk no vasarnīcas). Uve Jorgens asi aizcirta durvis, un es tā arī nepaguvu neko īsti saskatīt. Tur bija kaut kas līdzīgs milzīgam amfiteātrim, kas pilns ar neprātīgi aurojošiem cilvēkiem. .Atceros,* ka toreiz netaktiski pavaicāju, no kura laikmeta šī izrāde. Viņš nopietni atbildējat «No bruņinieku.» Pēc mirkļa
piebilda: «Ikviens karavīrs zināmā mērā ir bruņinieks, vai ne?» Es padomāju un atbildēju, ka droši vien. Pats savā laikā esmu bijis karavīrs.
Ēšanā Uve Jorgens ir pieticīgs, pret sievietēm izturas vēsi un ar tādu kā nicinājumu, lai gan viņu nevarētu saukt par askētu. Karavīriem nav raksturīgs brīvprātīgs askētisms.
Pavisam cita lieta — Piteks. Viņa iesauka radusies no vārda «pitekantrops». Viņš uz mums neapvainojas, jo zinātne par cilvēka izcelšanos viņam tā arī palikusī neapgūta. Mums mācīja tikai to, kas nepieciešams, turklāt baidoties pārpūlēt mūsu aizvēsturiskās smadzenes. Tāpēc daudzas modernās kultūras virsotnes nemaz neparādījās pie mūsu apvāršņa. Patiesībā Pitekam, protams, nav nekā kopīga ar pitekantropiem. Kā mēs ikviens, arī viņš ir normāls Homo sapiens, varbūt pat vairāk nekā dažs labs mans paziņa no bijušajiem laikiem. Viņš pārcelts no gluži neiedomājami tālas senatnes, liekas, viņam faraonu Ēģipte vēl bijusi tāla nākotne, bet vergturu iekārta — gaišs sapnis. Manuprāt, pārcelšanas speciālisti arī nezina, no kāda laikmeta Piteks paņemts. Viņš pats runā tikai par zilā ūdens gadu, nekādu precīzāku hronoloģiju no viņa nevar izdabūt. Mīl papļāpāt, un, nodzīvojis dienu, noteikti cenšas kādam no mums izstāstīt šīs dienas saturu, lai gan visu laiku esam bijuši tepat blakus un zinām to pašu, ko viņš. Atmiņa lieliska, viņš nekad neaizmirst nevienu sīkumu. Ar to viņš ir par mums pārāks un vēl ar lielisku, gandrīz vai su- nisku ožu.
Piteks teica, kā sauc viņa tautu, taču man liekas, vēsture tādu nav ievērojusi. Viņš nosauca arī savu vārdu, bet neviens no mums nevarēja atkārtot nevienu skaņu. Šim nolūkam, manuprāt; jābūt vismaz trim mēlēm, turklāt divreiz garākām par mūsējo un reizēm pat sasietām mezglā. Pitekam gan ir tikai viena pati, un paliek liels dabas noslēpums, kā viņš ar to tiek gala. Vienīgais, ko precīzi zinu, — tur, kur viņš dzīvojis, bijis silts. Tāpēc Piteks pie pirmās izdevības cenšas padižoties savā dabiskajā izskatā. Viņam tiešām ir apskaužama muskulatūra, neviena grama tauku. Mūsu audzinātājiem sagādāja zināmas grūtības pārliecināt Pi- teku par to, ka mazumiņš drēbju tomēr jāvelk mugurā. Viņš paklausīja, lai gan nenoticēja. Viņš ir drukns, staigā bez trokšņa, lieliski prot lēkt, neēd maizi, bet gaļu, pat sintētisko, var patērēt milzīgos daudzumos, iztiekot bez naža un dakšiņas.
. Viņš ir mazliet paslinks, jo ne brīdi nedomā par nākotni, nerūpējas par to un neko nedara iepriekš, dara tikai tad, kad citādi vairs nevar iztikt. Toties reakcija viņam lieliska, viņš varētu būt nevis otrais, bet pirmais pilots, ja vien viņam būtu mazliet vairāk attīstīts paš- saglabāšanas instinkts. Tas attiecas arī uz mūsu visu saglabāšanu dzīvajos. Diemžēl viņa drosmei nav nekādu robežu. Domāju, ka tā ir viņa individuālā īpašība, lai gan varbūt visi viņa tautieši bijuši tādi un tieši tāpēc arī izzuduši. Cilts izjūta (pie mums teiktu — kolektīva izjūta) viņam attīstīta vairāk nekā jebkuram no mums. Piteks var riskēt ar kuģi un visiem, kas tajā atrodas. Taču viņš arī ziedotu savu dzīvību dēļ ikviena no mums, ja gadītos tāda nepieciešamība, un ar vēl lielāku prieku viņš laupītu dzīvību pretiniekam.