— Lai atpūšas, — Uve Jorgens nevērīgi atmeta ar roku. — Nav svarīgi, kā viņš jūtas. Galvenais ir paveikts: viņi pieņēmuši mūsu noteikumus. Kaptein, padomā, tagad mēs varam lidot uz Zemi un organizēt evakuāciju. Vai tāda rezultāta dēļ nebija vērts izliet dažus pilienus asiņu?
15*
435
— Uve, — kapteinis atbildēja, — vai tu domā, ka šie ļaudis, pēc tam kad mēs parādījām viņiem, ko esam vērti, nāks mums līdz? Vai tu domā, ka tagad viņus varēs pārliecināt par to, ka Zeme — tie neesam mēs, ka Zeme nav tāda, tā sen jau atmetusi šādus problēmu
atrisinājuma paņēmienus… Pilot, neviens mums neticēs. Ar kādiem labumiem tu viņus savaldzināsi pēc asinsizliešanas? Varbūt tu dzīsi viņus kuģos tāpat, kā tavi kolēģi tajos laikos dzina cilvēkus koncentrācijas nometnēs? Vai tādēļ ir vērts viņus glābt?
— Es pavēles neapspriežu, — Uve Jorgens atteica. — Galu galā, Šuvalovs ir ekspedīcijas vadītājs. Tā ir viņa pavēle — par evakuācijas sagatavošanu. Un es no tās neatkāpšos ne par matu.
Taču Uldemīrs vairs neskatījās viņā. Vecākais Līmeņa Sargātājs bija atguvies un grīļodamies tuvojās viņiem, tam drudžaini spīdēja acis, lūpas drebēja. Viņš apstājās trīs soļu attālumā, it kā aiz bailēm vai riebuma nespētu pienākt tuvāk.
— Jūs! — viņš uzsauca. — Ejiet prom! Jūs nemākat glābt! Jūs varat tikai slepkavot! Mēs neiesim kopā ar jums! Pie mums slepkavu nav, meklējiet tos savās mājās! Ejiet prom!
Viņš pagriezās un, vilkdams kājas pa zemi, devās prom pa ceļu. Pie katra viņa soļa uzvirmoja mazi putekļu mākonīši, it kā ceļš būtu karsts un kūpētu. Tad viņš sāka skriet. Pēkšņi Anna pielēca kājās un skriešus metās viņam pakaļ.
— Nē! — kapteinis, celdamies augšā, teica. — Nevar būt, ka mūsu ekspedīcija tā beigtos! Mēs patiesībā tādi nemaz neesam! Sargātā j! Anna!
Viņš kliedza, taču tie neatskatījās, un tad kapteinis arī metās prom pa ceļu viņiem pakaļ.
— Viņi visi slikti skrien, — piezīmēja Georgs. — Vai lai panāku viņus? Man tas ir nieks. ^
Uve Jorgens atmeta ar roku.
— Apglabāsim Nikodimu, — viņš teica. — Tas bija krietns puisis. Man viņa žēl.
* * *
Viņi paglabaja Mūku un kādu bridi pakavējās pie kapa. Pēc tam Uve Jorgens teica:
— Nu, tad lidosim.
—- Kurp? — pēc mirkļa vaicāja Piteks.
— Karš nav beidzies. Viņi lauzuši vienošanos, bet mums tomēr atlicis līdzeklis, kā piespiest viņus kapitulēt. Lidosim uz atomstaciju!
Piteks palūkojās debesīs, pēc tam uz tālo mežu.
— Nē, Uve Jorgen, — viņš sacīja. — Es esmu mednieks, bet tas, ko gribi tu, man nepatīk. Es tev neiešu līdz.
— Es arī ne, •— pamāja Georgs. — Es arī gribēju to pašu teikt. Uve Jorgen, tas ir slikts karš. Vīri tā nekaro. Mēs neiesim. Un tev arī nevajag iet.
— Kas šeit komandē? — Bruņinieks augstprātīgi noprasīja.
— Vairs neviens, — atbildēja Georgs. — Tu nelidosi. — Un viņš tuvojās Bruņiniekam.
— Rokas nost! — Uve Jorgens uzkliedza, vienā lēcienā atradās kuterī un aizcirta kupolu.
•— Pie malas! — uzsauca Piteks, tverot Georgu aiz rokas.
Nākamajā mirklī kuteris aiztraucās. Georgs pacēla automātu.
— Nē, — teica Piteks. — Tur pat es netrāpīšu!
Georgs tomēr izšāva kārtu. Taču kuteris jau atradās
tālu.
—- Varbūt jāsim? •— Piteks lika priekšā. — Skaties, cik daudz zirgu klaiņo. Tu vari izvēlēties jebkuru.
•— Jāsim, — Georgs piekrita. — Tikai uz kurieni?
«— Tu jāj, kur gribi. Bet es tomēr iešu kājām. Man nepatīk jāt. Es došos uz mežu. Droši vien mums ir atlicis maz laika. Roka nenodrebēs. Lokanā Roka. Vēl diennakts •— un viņš nogalinās zvaigzni. Ardievu.
— Ardievu, — Georgs atbildēja.
* * »
Uve Jorgens nosēdināja kuteri pie vecā kuģa.
Tunelī smirdēja. Pilots aizspieda degunu un skriešus nokļuva līdz ieejai atomstacijā.
Kur šeit atrodas izslēdzējs?
Viņš noorientējās. Pameklēja. Atrada.
— Mēs vēl paskatīsimies… — viņš nomurmināja. — Ne jau katru reizi jākapitulē vieniem un tiem pašiem …
Viņš izslēdza atomstaciju.
Vienlaikus ar apgaismojumu nodzisa indikatori. Iestājās pilnīga tumsa. Sāka kaukt trauksmes signāls.
Uve Jorgens steidzās uz izeju. Viņš skrēja, uzgrū- žoties tuneļa gludajai sienai.
Augšā, svaigā gaisā, viņš savāca zarus un sakurināja nelielu ugunskuru, lai atgūtu spēkus un atpūstos. Pēcāk viņš aizlidos uz galvaspilsētu un atkal ieies Sargātāju Namā — šoreiz kā pilnīgs uzvarētājs.
Droši vien tur jau panika: nav enerģijas.
Viņi sūtīs šurp cilvēkus …
Nē, uz galvaspilsētu vēl par agru. Vispirms viņi jāsatiek šeit. Jāsakauj. Pilnīgi. Un tad …
Pilots smaidīdams pastiepa roku un iemeta ugunskurā vēl dažus zarus. Tie sāka sprēgāt, un skaņa bija līdzīga intensīvai apšaudei tālumā.
* Ml *
Ienāca Averovs, un Lokanā Roka pacēla skatienu uz viņu, Zinātnieks bija uztraukts, viņa acis spīdēja,
—1 Roka ..,
— Kādas ziņas?
— Zvaigzne pēkšņi kļuvusi draudīgāka .. ?
— Ahā, — Roka mierīgi noteica.
, — Protams, viss vēl var izlīdzināties. Taču pagaidām …
— Nevajag «pagaidām», — Roka sacīja, -
— Pagaidiet, inženier. Es domāju .«.
— Bija laiks domāt. Tagad laiks darīt.
Averovs lūdzoši sacīja:
•— Dieva dēļ, tikai nesteidzieties! Tik daudz cilvēku var aiziet bojā…
Roka neko neatbildēja.
— Vai tad cilvēki ir nemirstīgi? — viņš pēc brīža vaicāja.
Averovs pikti atmeta ar roku.
— Nē jau, protams! Un tomēr ..,
— Vai tad viņiem visiem nav jāmirst?
— Kas par muļķīgiem jautājumiem! Roka, vai tu smejies par mani, vai?