— Pagaidi. Kas tevi īsti uztrauc? Vai tas, ka tā viņi būtu nomiruši katrs savā laikā, bet tagad mirs. visi reizē? Ja?
— Kā tu nesaproti! Ja kāds mirst, vairākums vienmēr paliek dzīvi. Pavisam kās cits ir, ja nomirst visi uzreiz .., .
— Bet agri vai vēlu taču visi būtu nomiruši!
— Ak, tu mani nemaz nesaproti…
— Jā, doktor, nesaprotu. Tu stāstīji, ka mirusi mana tauta, arī Georga, arī kapteiņa tauta. Tagad mirs vēl viena. Kas gan te jauns? Toties tava tauta paliks. Tev jāpriecājas, doktor,
— Roka… ko tu gribi darīt?
— To, kas jādara. Tūlīt es aizvedīšu kuģi no orbītas. Noteiktais laiks ir pagājis. Mēs tuvosimies zvaigznei. Ieslēgsim aparatūru. Zvaigzne sāks dzist. Un Zeme būs glābta.
Averovs saknieba lūpas. Pēc brīža viņš teica:
— Labi, Roka. Galu galā, tev taisnība. Droši vien taisnība. Laiks rīkoties. Tomēr… pēc tam mēs atgriezīsimies šurp, lai paņemtu mūsējos. Noteikti. Es pieprasu.
— Jā, — Roka piekrita. — Mēs atgriezīsimies.
Viņš atcerējās, ka, izpildot uzdevumu, kuģis pats var
iet bojā. Lai: vienalga, vairs nebūs jēgas dzīvot.
* * *
Ieslēdzis dzinējus minimālā vilkmē, Roka aizveda kuģi no orbītas, lai pietuvotos zvaigznei vajadzīgajā attālumā. Tagad kuģi vadīja automāti. Lokanā Roka smēķēja. Viņš lēni, ar baudu izpūta dūmus, kas aizvijās tālāk platā joslā kā Piena Ceļš.
«N * *
Uzkāpis pakalnā, Piteks apstājās.
Lejā mirdzēja upe, un pļavā ganījās lopu bars. Bija silts, un zāle spēcīgi smaržoja vakara krēslā.
Viņš ieelpoja tās smaržu un apgūlās.
Laba pasaule, viņš domāja. Ļoti laba pasaule. Smaržīga un silta. Ērta un pMša. Šeit ganās lopi. Naktī var nokaut aitu, pēc tam cept un ēst gaļu. Un gulēt zālē, nebaidoties no plēsoņām, kuru šeit nav,
Vai iespējama labāka dzīve?
Jāpaliek šeit. Te ir daudz labāk nekā uz Zemes, no kuras viņš atlidoja šurp. Tā nebija viņa Zeme. Uz tās vairs nebija medījumiem bagāto mežu un ieleju, un nebija viņa tautas. Viņam negribējās atgriezties.
Lidot, viņš domāja. Nav vajadzīgs lidot. Cilvēkam jāguļ zālē, bet izsalkušam jāiet medībās. Pēc tam es kaut kur satikšu sievieti, un viņa būs kopā ar mani. Un viss. Tā es dzīvošu.
Piteks vairs nedomāja par bojāeju. Tad, kad viņš bija dzimis un audzis, par nākotni nedomāja. Tās nebija. Bija šodiena, gara un bezgalīga šodiena, kas sākās no jauna, vēl nepaguvusi beigties.
Arī pašlaik bija šī «šodiena». Pitekam ar to pilnīgi pietika.
Viņš atmeta rokas aiz galvas, aizvēra acis un dziļi un mierīgi nopūtās.
* * *
Georgs jāja, apkārt neskatīdamies. Viņš domāja.
Viņš nevarēja sev neko pārmest. Viņš vienmēr bijis uzticīgs tiem, kas viņu aicināja. Pēc Termopilām viņš tika aicināts šurp, un viņš darīja visu, ko no viņa prasīja. Viņš bija audzināts spartiskā garā un zināja, kas ir pienākums.
Lai arī nebija Spartas, nebija viņa draugu, bet bija Zeme, un uz tās dzīvoja cilvēki. Tie bija viņu aicinājuši, un vajadzēja būt līdz galam tiem uzticīgam.
Arī šeit dzīvoja cilvēki. Taču citādi. Kad viņš domāja par tiem, viņi Georgam nez kāpēc atgādināja tos tizlos un dzīvotnespējīgos bērnus, kurus spartieši meta jūrā, lai tie nebūtu par slogu pilsētai. Arī šī cilvēce bija tāda pati — tizla un nevienam nevajadzīga. Tā bija pelnī- jusl, lai to nosviestu no kraujas. Sevišķi, ja par tāda upura cenu varēja izglābt Zemi.
jā, laikam gan .neko labāku šī cilvēce nebija pelnījusi. Tomēr, pat sviežot no kraujas, bija jāpaliek karavīram, jāpaliek vīrietim. Ir cietsirdīga nepieciešamība un nepieciešama cietsirdība. Nedrīkst būt pārlieka cietsirdība. Viņa laikmetā to neatļāvās. Tas bija negods. Tas pazemoja karavīru.
Piedalīties tajā Georgs negribēja.
Un tāpēc jāja, pats nezinot, kurp. Vienalga. Viņš bija gatavs tā jāt, līdz pienāks gals.
No tā viņš nebaidījās. Sen bija gājuši bojā viņa draugi, un viņam bija kauns, ka viņš vēl līdz šim ir dzīvs.
Ja vien viņš patiesi vēl ir dzīvs, — Georgam tomēr bija grūti tam noticēt.
BEIDZAMA NODAĻA
Es nevarēju viņu uzreiz panākt, tik ātri viņa skrēja. Vecākais Sargātājs vairs nebija redzams:* droši vien viņš bija noķēris zirgu un aizauļojis.
— Anna! Pagaidi! — Es izstiepu roku.
— Asinis! — Viņa šausmās iekliedzās. — Tev rokas asinīs?
Tās bija Nikodima asinis, kuras es nebiju izlējis, taču Annai tik un tā bija taisnība. Es apstājos, noskatoties, kā viņa skrien prom, cik spēka, tālāk prom no līķiem, no manis un no visa tā, ko es biju izdomājis mums abiem un kas tagad nevienam nebija vajadzīgs.
Tad es palūkojos uz savām rokām. Ja būtu iespējams novilkt no tām ādu kā cimdus, aizsviest prom" un aizmirst, es būtu to izdarījis. Tagad es tikai skatījos uz tām un uz pirkstos sažņaugto fotogrāfiju zem caurspīdīgās plastmasas, kas arī bija nosmērēta sarkana. To pirms nāves man bija atdevis Mūks. Kāpēc?
Es ar piedurkni noslaucīju asinis un ieskatījos. Ieraudzīju uzvārdu: Kristiansens. Nevaru teikt, ka es pēkšņi būtu sapratis vai uzminējis. Man piepeši radās tāds iespaids, it kā es būtu visu atcerējies. Kādreiz zinājis,
tad galīgi aizmirsis, bet tagad atcerējies. Viss nostājās savās vietās, un tālā pagātne savienojās ar to, kas notika pašlaik. Kristiansens, senās ekspedīcijas dalībnieks. Viņa teorija, kurai pēc gadsimtiem lika atdzimt Šuvalovs. Ja jau Kristiansens ir bijis šeit un visu zinājis ..
Nedrīkstēja kavēties. Un es metos skriet.
Es skrēju atpakaļ uz meža apmetni, kur snauda mans kuteris. Tuvojās beigām pirmā diennakts termiņam, par
kuru biju vienojies ar Roku. Man bija jāpagūst.
* * *