Beidzot es atkal ieklausījos, ko viņš saka.
— … un mēs nevarējām iedomāties, — viņš murmināja, — ka Zeme, lielā, varenā Zeme, tik ļoti nevērīgi izturēsies pret mūsu zināšanām ., i
Pacēlu roku, pārtraucot viņu,.
Sargātāj, piedodiet mums! — es teicu. — Saprotiet: tā nav Zeme. Nav īstā Zeme. Tā nu ir iznācis. Pašlaik nesākšu skaidrot, kā un kāpēc. Ir kas svarīgāks. Ticiet man, Zeme izturēsies pret jūsu zināšanām, pret visu, ko jūs darāt, ar lielu cieņu. Taču… Jūs runājāt par iekārtu, kas regulē jūsu spīdekli…
Viņš paskatījās manī mazliet apjucis — viņam droši vien bija grūti iedomāties, ka lielāko daļu no viņa teiktā esmu palaidis gar ausīm.
— Nu protams! — viņš gandrīz izmisis iesaucās. — Un šis… jūsu biedrs, tas, kurš šāva, jūs pats zināt, viņš piedraudēja to izslēgt. Ja viņš to izdarīs, mēs nevarēsim rīkot kārtējo seansu, un tad mūsu spīdeklis …
— Uzsprāgs?
— Līdz tam vēl tālu. Taču tas izrādīs paaugstinātas aktivitātes pazīmes, un jūsu cilvēki uz kuģa …
— Sapratu! — es atbildēju. — Sapratu …
— Galvenais, — viņš piebilda, — lai jūs saprastu vienu: mēs visi vēl esam dzīvi, un, kamēr uz mūsu planētas dzīvo cilvēki, ar šo zvaigzni nekas nenotiks… Mēs apsargājam paši sevi… -
Un mūs arī, es nodomāju. Ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, tad, nebijis šo cilvēku, Dāla zvaigzne jau sen būtu uzliesmojusi, un nav zināms, kas tad būtu noticis ar Zemi! Mēs atlidojām pie jums un domājām, ka varam jūs izglābt; izrādās, ka īstenībā jūs — lielās cilvēces nejaušais mazais priekšpostenis — glābjat mūs.
— Lai to visu izprastu labāk, — jau gandrīz pavisam nomierinājies, Sargātājs turpināja, — jūsu zinātniekiem jārunā ar mūsējiem. Tikai nevajag mūs piespiest …
Viņš nodrebēja — droši vien iztēlē atkal ieraudzīja, kā mēs mākam piespiest. Taču savaldījās un gribēja turpināt. Es noraidoši pacēlu roku. Par to bija jārunā, bet tikai ne tagad.
— Vienu mirkli, — es teicu. — Jūs mani satraucāt, un es gribu brīdināt tos, kuri palika uz kuģa, lai viņi neko neuzsāk, pirms nebūšu ieradies pats.
Viņš pamāja. Es iekāpu kuterī un ieslēdzu kuģa virziena indikatoru. Tas vēl atradās radioredzamības zonā, bet teju, teju grasījās to pamest — tad visi sakari pārtrūks … Es noraidīju signālu. Pagaidīju. Atbildes nebija. Signalizēju vēl un vēl. Kuģis klusēja. Indikatora ekrānā zilais punkts virzījās aizvien tuvāk malai. Traucējumu nebija, taču kuģis neatsaucās. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka sakaru nodalījumā neviena nav, ka abi divi nodarbojas ar ko citu. Ar ko? Kas varēja būt tik svarīgs, lai tā dēļ pamestu sakarus? Tikai viens — uzbrukums. Uzbrukums zvaigznei. Tātad Bruņinieks tiešām ir izslēdzis atomstaciju, zvaigzne vairs nepakļaujas kontrolei, Averovs to ievērojis, bet Roka …
Palūkojos Sargātājā. Viņš stāvēja, acīmredzot gatavs paskaidrot, pārliecināt, pierunāt…
— Vēlāk, — es teicu. — Tagad jāsteidzas. . Viņš saprata un pamāja.
— Mēs jūs gaidīsim, — viņš sacīja.
— Jā, — es atbildēju. — Atgriezīšos, un mēs par visu aprunāsimies.
Ieslēdzu starteri.
* * *
Kuteris cēlās augšup tik strauji, it kā pats būtu sapratis, ka mums jāsteidzas un kāpēc jāsteidzas.
Pašlaik nedrīkstēja skatīties hronometrā. Bija jāsaglabā miers. Citādi viens divi varēja nobīties, un tad gan hronometra rādītājs noteikti mani apsteigtu, bet vajadzēja, lai iznāktu otrādi.
Pret domām par nākotni ir labs līdzeklis. Tās ir atmiņas. Kamēr pārslodze mani spieda krēslā un aiz borta svilpa aizvien retinātāks gaiss, es domāju par pagātni un grozīju to šā un tā. Visu pagātni. Gan senāko, gan pavisam svaigo, gan labāko tajā, gan sliktāko. Iespējams, ka es nebiju pārliecināts, vai man vēl kādreiz būs iespēja atcerēties. Un es pārdomāju, izmantojot pēdējos brīžus, pirms uzņemu vajadzīgo kursu.
Anna aizgāja, un es zināju, ka visam beigas. Droši vien tam, kas bija noticis pirms daudziem gadsimtiem pavisam citā telpas punktā, bija jāatkārtojas. Tas atkārtojās pašlaik un šeit.