Выбрать главу

Gaidāmie rezultāti: Kristiansena teorijas par priekšsprādzienu procesiem eventuālās pārno- vās apstiprinājums un precizējums.

Iespējamie traucējumi: Pāragrs pārnovas sprādziens. v

Iespējamās sekas: Kuģa un visa ekspedīcijas sastāva iznīcināšana.

Veiktie drošības pasākumi: Plānots darbus veikt minimālā laikā. Iespējams mēģinājums iejaukties objekta Nr. 11 procesa norisē. (Jau­tājums tiek diskutēts.)

Papildinājumi un piezīmes: Novērojumos iesaistīta visa ekipāža.

Ierakstīja Šuvalovs.

:is * *

—    Pitek!

—    Ko gribēji, Uli?

—    Ko tu tur šodien ieraudzīji?

—           Neko. Zvaigzne kā jau zvaigzne. Smaržo pēc medus.

—    Kā?

—           Pec medus. Mana laikā vecu koku dobumos bites krāja medu. Pēc tam nācām mēs un bites izsvēpējām. Uguni iegūt mums nebija grūti, to mācējām labi. Ļoti garšīgs medus.

—           Es pazīstu šo garšu, bet kāds tam sakars ar zvaigzni?

—    Tā ir tikpat dzeltena kā medus. Gribas pasmelt.

—    Nu, nu. Pamēģini.

—          Es jokoju. Nemāku to izdarīt. Sēdēt un skatīties tālskatī, to es māku. Ja mūsu burvis .,.

—           Pagaidi, izstāstīsi citreiz. Tātad neko jaunu ne- ieraudzīji?

—           Neko. Tomēr, Uli, tur bija šī smarža. Citādi kāpēc gan es būtu atcerējies medu?

—    Pats taču teici: krāsa …. '

—           Krāsa nav medum vien. Es būtu varējis Dāla zvaigzni salīdzināt arī ar gatavu augli… nezinu, kā tas saucas šajā valodā. Mūsu valoda ir daudz bagā­tāka — tajā ir visi nosaukumi…

—    Bija,*Pitek. ~ %

—           Jā, bija. Vienmēr aizmirstu. Nē, es redzēju vēl kaut ko. Noteikti. Pagaidi, ļauj padomāt, atcerēties. Jā! Biti!

—    Tā tikai vēl trūka. Kādu biti?

—          Viņa rāpoja. Vai saproti: medus, un pa to rāpo bite. Tā lēni, lēni…

—    Kāda idille. Vai puķītes tur nebija gar malām?

—    Nē, Uli, atvaino. Ziedu nebija. Bet bite bija.

—           Droši vien plankums, — sacīja kapteinis Ulde- mīrs. — Zvaigznēm mēdz būt plankumi, tas tev zi­nāms …

—           Un kā vēl! Mēs to zinājām jau tur, mājās. 'Mums bija cilvēki, kas mācēja lūkoties saulē, acis nepiemie- guši.

—          Var jau būt, var būt… Būs jāpaskatās — pro­tams, caur filtriem.

Uldemīrs aplūkoja Dāla zvaigzni. Gaismas filtru maz­liet apslāpēta, tā ziedēja kā milzīga vientuļa dzeltenā ūdensroze melnā ūdenī bez krastiem. Zvaigznei plan­kumu nebija.

—           Droši vien aizgājis otrā pusē. Vai bija liels plan­kums?

—    Nē… ne pārāk. Drīzāk mazs. Nē, vidējs,

Uldemīrs bridi klusēja. Aparāts fotografējot vienmē­rīgi klikšķēja.

—• Labi, brīvā brīdī aplūkosim uzņēmumus. Turpini vērot.

—    Esi mierīgs, Uli.

* a> *

—          Mans draugs, es mēģināju aprēķināt varbūtību. Sa­līdzināsim ar jūsu datiem. Man iznāk divdesmit piecu procentu .varbūtība, ka sprādziens notiks tuvākajos tri­jos mēnešos. Tikpat liela uzliesmojuma varbūtība pēc pieciem gadiem. Maksimums atrodas kaut kur starp divarpus un trim gadiem. Kādi ir jūsu rezultāti?

Averovs noklakšķināja bloknota slēdzi un ielūkojās mazajā ekrānā.

—           Man varbūtība pirmajos sešos mēnešos ir trīsdes­mit procentu.

—          Tātad ir atšķirības. Taču tās, mans draugs, nav principiālas. Divdesmit pieci vai trīsdesmit procenti — skaidrs, ka tuvāko pāris gadu laikā uzliesmojuma var­būtība ir draudoši liela. Vai jūs piekrītat?

Averovs pamāja.

Šuvalovs mirkli klusēja, pagājās pa istabu. Biezais paklājs klusināja soļus.

—          Tāpēc jo sarežģītāks jautājums — ko darīt, — viņš beidzot noteica.

Averovs sarauca uzacis.

—    Mēs taču nolēmām …

Šuvalovs īgni pakratīja galvu, un Averovs apklusa, nepabeidzis teikumu.

—           Jā, mans draugs, jā… Mēs-nolēmām. Tieši tā — mēs .. Taču es pūlējos iztēloties, protams, matemātiski, kāda būs mūsu iedarbības gaita uz spīdekli. Un atradu dažas neskaidrības …

•— Vai jūs apšaubāt teoriju?

—           Nē jau, protams, ka ne! Bet līdz šim brīdim teorē­tiski paredzēts ir tikai gala rezultāts. Tur nekas nemai­nās. Taču es gribēju iztēloties visu šīs iedarbības pro­cesu pa etapiem, sākot no brīža, kad mēs pieiesim vaja­dzīgajā attālumā un ieslēgsim iekārtu. Un izrādījās..

Viņš apklusa, it kā vēlreiz domās pārbaudot to, ko gribēja teikt.

—           Izrādījās, ka pašlaik šo procesu nevar matemātiski viennozīmīgi aprakstīt. Detalizēti aprēķini aizņems pā­rāk daudz laika pat tad, ja noslogosim ne tikai mūsu, bet arī navigācijas skaitļotāju.

—          Ja nu galīgais rezultāts nevienā gadījumā nav ap­šaubāms …

—          Jūs gribat vaicāt, kas tad mani uztrauc? Atcerie­ties taču, cik tuvu mums jāpieiet, lai gūtu pilnīgu pār­liecību par veiksmīgu iedarbību?

—    Protams! Apmēram divi miljoni…

—           Pat vēl tuvāk. Pavisam klāt. Taču zvaigznes uzve­dība teorijai gluži neatbilst. Nav garantijas, ka procesa pašā pirmajā stadijā nenotiek nevēlamas parādības… izplatījumā var tikt izmesta viela tādā veidā, kas. mums neļautu atkāpties drošā attālumā. Vai jūs saprotat?

•— Jūs domājat…

—          Es domāju un pagaidām neredzu cita rezultāta — mēs varam sadegt kopā ar kuģi.

Averovs satriekts skatījās Šuvalovā.

—          Tas taču nozīmē, ka mums nav tiesību tā rīkoties! Kāpēc jūs klusējat, profesor?

—          Jā, mans draugs, tieši tā secināju arī es. Mūsu morāles normas, mūsu tradīcijas… vienkāršs humā­nisms … viss ir pret to, ko mēs abi esam iecerējuši.