— Bet Zeme? Tās liktenis?
— Zeme… Ja nebūtu tās, tad te vispār nebūtu par ko domāt. Un tomēr… Pirmkārt, mēs. Mēs jau esam ieguvuši milzīgu zinātnisku informāciju. Mūsu pierakstos, vērojumos, secinājumos… Mūsu ekipāža. Seši cilvēki. Veseli seši cilvēki, mans draugs! Kas uzņemsies atbildību par to dzīvībām? Galu galā — visa ekspedīcija kopumā. Kā jūs zināt, mēs neko nevaram paziņot Zemei. Ja ekspedīcija neatgriezīsies, tur nolems, ka kļūdas bijušas tās plānojumā, un jauns lidojums kosmosā aizkavēsies uz daudziem gadiem vai pat gadu desmitiem… Vai jūs saprotat, cik liela ir riska pakāpe?
Averovs izskatījās mierīgs, jo agrā jaunībā iegūtā māka valdīt pār savām jūtām zinātniekam palīdzēja savaldīties — tāpat kā Šuvalovam.
— Profesor, kāda cita izeja vēl var būt?
— Esmu par to domājis. Piemēram, mēs varētu paveikt iespējami pilnīgu zvaigznes izpēti, atgriezties uz Zemi un iegūtos datus izanalizēt, pieaicinot labākos Saules sistēmas zinātniekus. Tad mēs izkliedētu visas šaubas par ekspedīcijas laimīgām beigām, vēl vairāk — mēs pārliecinātu arī tos, kuri šaubās par tamlīdzīgu ekspedīciju nepieciešamību. Turklāt… Iespējams, ka mums izdotos atrisināt visus neskaidros jautājumus par procesa norisi… Nu un tā tālāk.
Averovs nolaida galvu un jautāja, skatīdamies grīdā:
— Profesor… Vai jūs domājat, ka rezultātā varētu atrast jaunu paņēmienu, kā aizsargāt Zemi no uzliesmojuma draudiem?
— Hm, nezinu.-.. Protams, var pieļaut ari tādu iespēju. Atklāti sakot, es tomēr uz tādu neceru.
— Tātad mums tik un tā jāsūta uz zvaigzni kuģis — mūsējais vai kāds cits — un jāizmanto iekārta?
— Acīmredzot… jā.
—- Vai nav iespējama iedarbība bez cilvēku līdzdalības, tikai ar automātiem vien? _ '
— Mans draugs, nevaru jums atbildēt. Šeit, galu galā, nav Saules sistēma. Mēs abi, lai gan aptuveni, tomēr zinām, ko nozīmē lidojums līdztelpā. Baidos, ka te bez cilvēkiem neiztiks. Protams, ja speciālistiem un konstruktoriem izvirzītu tādu uzdevumu, viņi šādus automātus izprojektētu un uzbūvētu. Taču tas prasītu laiku, arī kuģa pārbūvi… Mums nav laika, lūk, vislielākā nelaime!
— Jā, es jūs sapratu, pateicos. Tātad kuģis lidos šurp ar cilvēkiem. — Tagad Averovs pacēla galvu un prasīgi lūkojās Šuvalovā ar savādu spīdumu acīs. — Atļaujiet jums jautāt: kas ar to lidos? Jūs vai es?
—; Kas tas par jautājumu, mans draugs? Lidosiet jūs, lidošu es, • lidos katrs, kura līdzdalība būs nepieciešama …
— Profesor! — Averovs iesaucās. — Vai tiešām jūs nesaprotat, ka jūs.nelidosiet un droši vien arī es ne. Mums neatļaus! Jo mēs tāpat nevienam neatļautu, zinādami, ka eksistē, lai arī niecīga, iespēja neatgriezties! Nē, mēs ar jums vairs nelidosim!
— Kurš tad?
— Es arī domāju — kurš tad? Bez mums kuģis nokļūs šurp, taču bez ekipāžas gan.ne! Viņi noteikti, lidos! Sakiet man, profesčr, vai mūsu rīcība, lai arī kāda motivācija mums būtu, neizskatīsies pēc mēģinājuma izglābties pašiem, atstājot sešus cilvēkus likteņa varā?
— Averovl — Šuvalovs satriekts pacēla augšup rokas. — Mans draugs, jūs taču nedomājat…
— Protams, nedomāju. Bet, ja mēs tā rīkosimies, es nevarēšu piespiest sevi nedomāt! Un jūs, profesor, nevarēsiet! Nē, nevarēsiet!
— Neesmu mēģinājis aplūkot problēmu tādā aspektā, — Šuvalovs lēni un neskanīgi noteica. — Jums taisnība .,. Jums, bez šaubām, taisnība … Mans draugs, esmu jums ļoti pateicīgs, ka savlaicīgi pievērsāt manu uzmanību… Nē, protams, tāds variants mums neder. Bet… ko tad. lai dara?
— Varbūt… varbūt apspriedīsim stāvokli kopā ar ekipāžu? Tomēr seši cilvēki — zināmā mērā sabiedriskā doma, kuras mums te pietrūkst.
— Averov, mans draugs… Diez vai viņi varēs pienācīgi novērtēt stāvokli. Neaizmirstiet, ka tie tomēr ir citi cilvēki… Nē, es neuzskatu, ka viņi būtu dumjāki par mums. Viņi gluži vienkārši nav sagatavoti tādu
problēmu uztverei. Labi, padomāšu …
* * ' *
Viņī^ienāca zinātniskajā centrā kaut kā dīvaini, katrs citādi, taču viņu uzvedībā bija arī kas kopīgs — viņi visi ienāca gluži kā svešā pasaulē. Tagadējie cilvēki jebkuros apstākļos jutās kā mājās. Sēdēdams pie galda, Šuvalovs skatījās, kā viņi ieradās reizi par visām reizēm noteiktā secībā, kura tam bija pilnīgi nesaprotama. Acīmredzot ekipāžas locekļiem bija sava visu atzīta hierarhija, lai gan grūti noteikt, pēc kādiem kritērijiem viņi vērtēja paši sevi un cits citu. Pirmais ienāca Mūks, kā vienmēr apstājās divus soļus no durvīm, ierasti pievērsa acis salona attālākajam labajam kaktam — tur šķērssienā bija iemontēts spektrogrāfa ekrāns —, un ienācēja seja pauda nelielu vilšanos — ari kā vienmēr. Salicis rokas uz vēdera, viņš paklanījās un devās uz savu pastāvīgo vietu iepretim zinātniekiem pie sanāksmju gaida. Pēc pusminūtes ātri un klusi ieradās Piteks, zibenīgi aplaida salonam skatienu — taču varēja būt drošs, ka ikviens sīkums tika pamanīts un stingri iemū- zināts atmiņā —, aizslīdēja uz savu vietu, likās, pat ne- piemīdams paklāja plūksnas, un apsēdās blakus Mūkam. Atkal pēc pusminūtes parādījās Lokanā Roka. Vēl nupat viņa nebija, bet piepeši viņš jau atradās salonā: To mirkli, kad Roka ienāca, Šuvalovs, kā parasti, nebija pamanījis. — Tas esmu es, — Roka sacīja un elastīga solī devās pie galda un apsēdās otrā pusē Mūkam. Grieķis neapstājās pie durvīm, tikai pacēla roku sveicienam un, pārgājis pāri salonam, nopietns un koncentrējies apsēdās, tad pārlaida visiem skatienu, pakavējoties mirkli ikviena sejā, un nolaida acis. Uve Jorgens apstājās pie durvīm, sveicinot asi nolieca galvu un sasita papēžus, pasmaidīja — Šuvalovam likās, ka mazliet izaicinoši, bet varbūt īstenībā tā nemaz nebija — un, atbīdījis krēslu no galda, apsēdās un pārmeta vienu kāju pār otru, tad pacēla galvu un sāka raudzīties griestos. Pēdējais bija kapteinis. Viņš pamāja, ar skatienu pārbaudīja, vai visa ekipāža klāt, un apsēdās blakus Averovam, pretim Uvem Jorgenam. Tagad varēja sākt..