Выбрать главу

* * *

—   Tāda ir situācija, un mūs interesē jūsu viedok­lis, — Šuvalovs beidza runāt.

Kapteinis pamāja.

—    Katram gadījumam atkārtoju, ka iespējami divi varianti. Vai nu nekavējoties rīkoties, vai atgriezties uz Zemi. Visu sarežģī tas, ka mūsu aparatūra vēl ne reizi nav izmēģināta, tāpēc nav zināms, vai eksperi­ments norisēs bez sarežģījumiem, bez … nepatikšanām. Stingri ņemot, par to varam spriest tikai ar zināmu var­būtību. No vienas' puses, pastāv divdesmit piecu līdz trīsdesmit procentu liels risks, ka sprādziens notiks, ka­mēr lidosim uz Zemi un atpakaļ. No otras puses, —- ja esam apņēmušies rīkoties nekavējoties, iespējama ne­veiksme. Teorētiski jāpieļauj, ka, likvidējot uzliesmo­juma iespēju, varam izprovocēt kādus blakusprocesus un tā paši iet bojā. Vai sapratāt? Mēs gribētu dzirdēt, kāds ir jūsu viedoklis.

Kapteinis atkal pamāja.

—     Domāju, ka mums viss skaidrs. Arī mēs gribot negribot par to esam domājuši. Tāpēc pārdomām laiku mums nevajadzēs.

—     Mani draugi, es gribēju lūgt, lai katrs ne tikai pa­ziņo lēmumu, bet pēc iespējas arī to motivē.

—    Saprotams, — atbildēja kapteinis. — Lūdzu.

•— Vai gan vajadzētu steigties? — iesāka Mūks. — Domāju, ka ne. Vai nu apmānīsi likteni? To zināt man nav lemtsļ taču patiesība aptverama pamazām, pa­lēnām. Cilvēks pie tās nonāk dienas rūpēs un nakts pārdomās. Jādomā, daudz jādomā. Uz Zemes jādomā. Tā es saprotu.

—    Skaidrs, — kapteinis sacīja. — 'Otrais pilots?

Piteks pavīpsnāja.

—     Ja, ieraudzījis zvēru, es skrietu pie savas cilts pēc padoma, tad būtu slikts mednieks. Risks ir gan tur, ļ'.an te. Drosmīgais riskē uzreiz, gļēvulis izvairās. Gļē­vulis iet bojā pirmais. Vairāk man nav ko teikt.

—    Inženieris?

Lokanā Roka piecēlās.

—     Nezinu, kā pieņemts pie jums. Pie mums svarīgas lietas izšķīra virsaiši. Mēs neesam virsaiši. Tie atrodas uz Zemes. Lai viņi izlemj. Mēs izpildīsim. Nevajag do­māt par sevi. Jādomā par visiem. Medībās ir citādi, te manam biedram taisnība. Taču mēs neesam medībās. I )rīzāk jau karā. Vadoņi izlēma, vai iziet uz kara takas, nevis karavīri.

—    Stūrman, vārds tev4

—    Ko sacīs cilvēki? — Spartietis it kā skaļi domāja. «— Nolems, ka esam izbijušies riska. Varētu to neņemt Vērā, ja vien būtu jēga vilcināties. Tās nav. Vai uz Ze­mes ir pravietis, kas nekļūdās? Nav. Ko darīs uz Zemes? Vaicās tiem, kas zina vislabāk. Kas zina vislabāk? Tie, kas sēž mūsu priekšā. To, ko viņi domā, viņi var pa­teikt mums arī šeit. Mūsu nav daudz, bet mēs katrs domājam savādāk. Uz Zemes būs daudz vairāk cilvēku un tie arī domās gan tā, gan citādi. Ar skaitļiem patie­sību neatklāj. Mēs esam tur, no kurienes nevar atkāp­ties. Neatkāpsimies. Lai cilvēki, atceroties mūs, ne­smejas.

—    Uve Jorgen.

—    Kad ekspedīciju sūtīja ceļā, bija zināms, ka neva­rēsim uzturēt sakarus. Tātad saprata, ka lēmumus pie­ņems šeit uz vietas. Ikviens priekšnieks zina savu atbil­dības mēru, pienākumus un tiesības. Uzskatu, ka tāsx ir mūsu tiesības — pieņemt galīgos lēmumus. Karus ir uzvarējuši tie, kuru komandieri izlēma paši. Mēs varam Zemei paziņot kaut ko jaunu, bet tā neko jaunu nepa­ziņos mums. Jāiet uz priekšu.

. — Pateicos. Tagad mana kārta, — sacīja kapteinis. — Kurā gadījumā mēs paveiksim vairāk: ja aiziesim prom vai ja paliksim? Ja aiziesim, tad būsim tikai infor­mācijas nogādā tā j i. Ja paliksim, tad varēsim rīkoties, būsim aktīvs spēks. Skaidrs, ka otrajā gadījumā izdarī­sim vairāk. Uzskatu, ka cilvēkam vienmēr jācenšas pa­veikt dotajos apstākļos iespējamo maksimumu. Esmu par to, lai rīkotos.

—    Mani draugi, — noteica Šuvalovs, — vairums no jums ir par to, lai paliktu ūn rīkotos. Tomēr… Jūsu motivācija skan pietiekami pārliecinoši, bet ja nu mēs kļūdāmies… Būtībā mēs taču izlemjam gan Zemes, gan savu likteni… •— Viņš sastomījās, viņam pašlaik ļoti pietrūka laikabiedru, cilvēku, ar kuriem viņš jutās ne­saraujami vienots, ar kuriem kopā veidoja nedalāmu veselumu, kristālisko režģi, kur ikviens atoms zināja savu vietu un visi kopā nodrošināja sistēmas stabilitāti. Tie, kas atradās šeit, — ekipāža — nepazina šo laimi būt vienam no daudziem, viņi bija pieraduši būt patstā­vīgāki, par visu paši lemt un paši atbildēt. Vai gan tā nebija milzīga necieņa pret pārējiem cilvēkiem, to no­niecināšana? Bet viņa vienīgais laikabiedrs Averovs domā citādi.- Iespējams, ka viņš grib ātrāk iedarbināt savu aparatūru, izmēģināt un pārliecināties, — to var saprast, bet vai tam var piekrist? .,,

Piecēlās Mūks.

—    Mēs ar Roku piekrītam pārējiem. Mums nebija

taisnība.

—    Mani draugi, atklāti sakot, es nezinu, h Vai tie­šām? …

Viņš apklusa, aizvēra acis un tā nosēdēja labu brīdi. Ta^ pacēla galvu..

—   Labi. Izdarīsim visu, ko varēsim. Galu galā.. < Kaptein, tādā gadījumā vajag uzsākt montēt aparatūru, ur kuru iedarbosimies uz zvaigzni.

—    Kad sāksim?

—   Tūlīt pat, kaptein.

Objekts numur vienpadsmit bija ieguvis nosaukumu «Dāla zvaigzne». Šoreiz spīdekļa apzīmēšanai bija izrau­dzīts senā arābu alfabēta burta nosaukums. Zvaigznei bija arī savs kataloga numurs, bet ekspedīcijā to sauca vienkārši par Dāla zvaigzni — tā bija īsāk un skaistāk.

Šuvalovs- bija nodomājis, sašaurinot orbītu, aizvien vairāk pietuvoties obj-ektam, zvaigzni nepārtraukti zon­dējot tik ilgi, līdz kļūtu iespējams izdarīt viennozīmīgu Keciriājumu par briesmu realitāti vai arī par to, ka tādu nav,