Visi saprata, ka izpēte aizņems laiku un nemitīgi pieaugs draudi kuģim un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Taču izvēles nebija.
Lai cik tas būtu savādi, briesmu sajūta cilvēkus darīja možākus. Pirmām kārtām ekipāžu, jo briesmas atgādināja kaut ko no pagātnes, no jaunības, no tās dzīves, kuru viņi uzskatīja par savu vienīgo reālo un par tieso. Zinātniekiem briesmu un nerimto draudu sajūta bija kaut kas pilnīgi jauns, neko tādu tiem nebija nācies pārdzīvot. Neierastā sajūta pirmajās dienās tos nomāca, pēcāk paši sev par pārsteigumu viņi atrada tajā kaut ko pieņemamu. Viņiem likās, ka jaunā dzīve briesmās atšķiras no iepriekšējās, mierīgās tāpat kā šķidrums ūdensvadā no jūras ūdens. Tai bija asa garša un sma-ika, uzmundrinoša smarža, kas lika dziļi elpot un izjust katru ieelpu kā nozīmīgu un priecīgu notikumu.
Diez vai zinātnieki būtu pat sev atzinušies, ka tāda attieksme pret dzīvi viņiem radusies, iespaidojoties no sešiem citu laikmetu cilvēkiem, kuru attieksme bija tieši tāda. '
Visi strādāja ātri, ar tādu kā niknumu. Uz Dāla zvaigzni tagad raudzījās bažīgi. Skaistais spīdeklis bija izrādījies viltīgs. Gribējās visu ātrāk paveikt un atrasties tālāk no tā.
— Nē, Uli, tas nav medus, tā ir žults, īsts žults receklis. Pat ne žults. Liels dzeltens mežakaķis, kas slēpni gaida mednieku pienākam tuvāk .,. Gatavs.
— Piestiprināsim.
— Darīts. Smags gan .. ?
■— Tu esi nesis arī šo to smagāku, vai ne?
— Tas bija medībās. Tā krava nebija smaga. Es atceros …
— Ari tagad notiek medības, Pitek. Lielas medības. Uzmanīgāk, Roka, piegriez ciešāk …
— Mums būs piecas bultas gaisā, kaptein.
*— Jā, Roka, — piecas bultas gaisā. Šausim ātri un precīzi. Bruņinieks mūs izvedīs tieši uz mērķi.
Uve Jorgens slēdza klāt fīderu. Viņš pacēla galvu:
— Es pirmoreiz mūžā rīkošos ar ieroci, par kura uzbūvi man nav ne mazākā priekšstata. Savāda sajūta.
— Neuztraucies, Bruņiniek. Mums ir priekšrocības: mēs esam bruņās, bet ienaidnieks izģērbts kails. Tas gan nav bruņnieciski, vai ne?
— Dāla zvaigzne nav bruņinieks. Drīzāk saracēnis ar aizsegtu seju.
— Vai tad viņi, Bruņiniek, aizsedza sejas?
— Gadījās arī tā. Reiz.. Bet man jāpieslēdz nākamais. Pabeidziet.
— Vai saracēnis ir cilvēks? Nē, Bruņiniek, Dāla zvaigzne tomēr ir mežakaķis. Ļauns un dumjš meža- kaķis. Blusains.
— Kādas blusas? Pasteidzieties, puiši. Kādas blusas, Pitek?
— Tā, ko es toreiz ievēroju, nebija bite. Es domāju par biti, kad likās — zvaigzne līdzīga medum. Bet tas ir kaķis, kas tikai izlicies par medu. Ne jau bite, bites nerāpo pa mežakaķiem. Tā bija blusa, melna blusa uz dzeltenas vilnas … Pietiek! Labi!
— Biju jau piemirsis. Nekādi neizdodas apskatīt uzņēmumus. Vai atdevi tos zinātniekiem?
— Jā, tikai viņi arī nav apskatījuši. Visu laiku rēķina un rēķina.
— Labi, tas nav steidzami. Galvenais mums zināms. Nē, mēs divatā kondensatoru nepacelsim, Visi reijzē! Viens-divil
# * #
— Pateicos, kaptein. Darbs veikts spīdoši. Atklāti sakot, pat negaidīju… Viss ļoti labi. Tagad jāuzlādē baterijas. Kuģi — taupības režīmā. Visu jaudu — bateriju uzlādēšanai. Tam uzmanīgi jāseko, bet jāuzlādē maksimāli.
— Es zinu. Mēs taču ar to esam nodarbojušies.
— Jā gan, bet tie bija tikai izmēģinājumi…
— Tam nav nozīmes.
— Es ļoti priecājos, kaptein. Ko teiksiet, kolēģi Ave- rov?
— Esiet sveicināts, kapteini Uldemīr. Vienu mirkli.«» Pēdējie ieraksti apstiprina, ka mums taisnība: procesa attīstība principā atbilst Kristiansenam.
— Man ļoti patīkami dzirdēt… Vai jums kaut kas sakāms kapteinim?
— Tikai viens jautājums. Kad varēsim sākt?
— Ja baterijas uzlādēsim pēc noteikumiem, tad paies kādas sešas dienas: piecas uzlādēšanai un viena līdz- telpas drenāžai…
— Protams, kaptein, pēc noteikumiem, es jūs lūdzu —■ tikai pēc noteikumiem. Lai nebūtu ne mazākās paviršības, nekā tāda …
— Saprotams. Mēs visu izdarīsim tieši tā, kā vajadzīgs. .
Sķ # *
Kuteris ieslīdēja ellingā. Žalūzijas sakļāvas, iešņācās gaiss. Kapteinis Uldemīrš novilka cimdus un atspiedās pret sēdekļa atzveltni.
— Manuprāt, viss kārtībā.
— Jā, jums pilnīga taisnība. Jāteic, ka no ārpuses, no izplatījuma tas viss izskatās ļoti iespaidīgi. Es nekādi nebiju iztēlojies… Jā, taisni šausminoši. Ja es būtu Dāla ^zvaigznes iedzīvotājs, tad, goda vārds, būtu
nobijies.
• — Par laimi, uz zvaigznēm nedzīvo. Iekārta izskatās labij emiters ir pat skaists. Es guvu estētisku baudījumu …
— Ak jā, jūs esat estēts, kolēģi Averov. Jums tas piedodams: iekārta taču ir jūsu garabērns .. *
— Mūsu: kas gan mēs būtu bez jūsu teorētiskajiem priekšnoteikumiem?
— Protams, bet konstrukcija, mans draugs, ir jūsu, tikai jūsu. Tātad varam uzskatīt, ka viss gatavs? Kolēģi Averov?
— Jā.
— Kapteini Uldemīr?-^
— Baterijas pilnībā uzlādētas.
— Vai jūs nodrošināsiet nepieciešamo tēmējuma precizitāti?
— Mēs tūlīt pat veiksim manevru, lai īstajā brīdī tēmējumu vajadzētu tikai pakoriģēt. Kad sāksim laika skaitījumu? ~~
— Pašlaik — atpūta. Lai nevienam nedrebētu rokas izšķirošajā brīdī. Sāksim pēc četrām stundām.
Atlika četras stundas, kurās galīgi nebija, ko darīt. Vēlreiz pārbaudīt posteņus, pakavēties pie mehānismiem, paklausīties, kā burzguļo uzkrājēji, kā tikko dzirdami sīc baterijas, sajust, kā ož sakarsētais metāls.«. Ko vēl? Apgulties? Aizmigt neaizmigsi, un, kas zina, vēl sāksies atmiņas … Ieiet Atmiņas dārzā? Nē ..,
Kapteinis Uldemīrs paberzēja pieri. Kaut kas traucēja atslābināties uz šīm četrām stundām. Slikti. Ja kaut kas traucē, tātad kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu kapteinis