Uldemīrs bija uzticējies savai intuīcijai, un ari tagad nebija iemesla to apšaubīt.
Ja jau tā — apsekosim domās pareizajā secībā visas operācijas. Atcerēsimies katru detaļu, ikvienu sīkumu …
Tas aizņēma vēl vienu stundu. Atlika divas.
Varbūt šaubas izraisa kāds no ekipāžas locekļiem? Kāds ir noguris vai nervozē? Iespējams, kādam var visnepiemērotākajā brīdī nodrebēt roka, un cietīs tēmējuma precizitāte vai arī iekārta iedarbosies pirms laika?
Atcerēsimies cilvēku izturēšanos. Vēl pusstunda.
Nē, cilvēki izturējās kā vajag. Kā gan tādi cilvēki būtu varējuši izturēties savādāk? Ar viņiem kopā var ne tikai apšaudīt zvaigzni — ar viņiem var vadīt kuģi uz pašu zvaigznes centru, arī tad neviens nenodrebēs.
Kas ta'd liedz nomierināties? Varbūt kaut kas viņā pašā?
Nē, šoreiz viņš ir mierīgāks nekā jebkad. Nav jēgas kaut ko nožēlot, tātad — nav iemesla bailēm.
Kas tad, kas tad, kas tad?… Kur ir šis sīkums, šī blusa?
Stāt!
Blusa?
Ko tad, galu galā, Piteks bija redzējis? Te bite, tq blusa, bet kas tas bija īstenībā?
sfc H*
Četras stundas bija pagājušas.
— Simt četrpadsmit,** — skaitļotājs skaitīja laiku^ Pauze ilga minūti.
— Simt trīspadsmit. ?«
Pirmais pilots Uve Jorgens atlaidās pret krēsla atzveltni, pavicināja gaisā delnas, paņirbināja pirkstus.
Atkal izslējās taisni.
— Pats ierodas, — noteica Mūks.
Taču tie bija zinātnieki. Viņi apsēdās.
— Es ceru, ka viss gatavs? — Šuvalovs vaicāja.
— Simt… — nobubināja skaitļotājs.
— Es neredzu kapteini, — paskatījies apkārt, teica Averovs.
— Kāpēc? — Šuvalovs satraucās. — Kas noticis?
Uve Jorgens paraustīja plecus.
—• Kapteinim nav pieņemts jautāt. Viņš atnāks, kad uzskatīs par nepieciešamu.
— Bet, galu galā, viņa pienākums …
Uve Jorgens auksti, gandrīz vai ar nicinājumu palūkojās Šuvalovā.
— Kapteiņa rīcība netiek apspriesta.
Brīdi valdīja klusums.
— Georg, cik liela ir novirze?
— Astoņpadsmit sekundes, — stūrmanis ziņoja. »— Iedarbinu.
— Pirmā korekcija, — apņēmīgi sacīja Bruņinieks. Viņš uzlika rokas uz pults. — Uzmanībul Drošībai Sāku: pieci, četri… nulle!
Kuģis viegli notrīsēja. Uve Jorgens piemiedza acis, tās ledaini iezalgojās.
— Precīzi, — viņš apmierināts nomurmināja.
— Galu galā, tā ir gluži vienkārši necieņa pret mums visiem, — Šuvalovs niknojās.
— Esmu spiests jums atkal atgādināt, — skaidri noteica Uve Jorgens.
— Ir taču atlicis mazāk par stundu! Taisni neiespējami …
Averovs apņēmīgi piecēlās.
— Kolēģi Averovl
65
— Paklausieties..,;
3 — 2043
Averovs apklusa; kļuva dzirdami soļi.
•— Beidzot!
— Būs klāt.,* — atkal nomurmināja Mūks. — Ar dieva svētību,
Un viņš slepus pārkrustījās.
Ienāca Uldemīrs.
— Kapteini Uldemīr, — Šuvalovs atturīgi sacīja, — zināt, mēs esam nogaidījušies. Pieļauju, ka jums varēja būt iemesli,,,
Kapteinis pateica:
— Jā.
— Labi, par to parunāsim vēlāk. Esiet tik laipns, tagad komandējiet operāciju.
Kapteinis atbildēja:
— Nē.
— Kā tā — nē?
— Es tikko izskatīju uzņēmumus, *— kapteinis paskaidroja. — Neviens nebija atradis laiku, lai to izdarītu agrāk.
•— Atļaujiet uzzināt, ko tas maina?
—- Operācija jāatceļ.
— Kāpēc? •— iesaucās Averovs.
*— Tāpēc, ka vienā attēlu sērijā pilnīgi skaidri nofikr sēta planēta uz spīdekļa diska fona.
— Planēta? Piedodiet, šeit taču nav nekādu planētu …
■— Tātad ir, — kapteinis palika pie sava.
Iestājās klusums. Mūks Nikodims bilda:
-— Es taču sacīju: steiga nav padomdevējs …
Planēta — tas bija slikti.
Tas nozīmēja, ka uz Dāla zvaigzni nedrīkst nekādi iedarboties, kamēr nebūs neapstrīdami un droši pierādīts, ka uz planētas nav ne mazāko dzīvības pazīmju un
nekādu priekšnoteikumu, lai tuvākajā nākotnē tā varētu rasties.
Katrā ziņā tā bija noteikts Kodeksā, ko izstrādājusi Zeme ar tai tagad raksturīgo pamatīgumu.
Tomēr šis gadījums gan atbilda attiecīgajam .Kodeksa paragrāfam, gan neatbilda. Atbilda — jo te bija zvaigzne, uz kuru gatavojās iedarboties, un ap to diemžēl riņķoja planēta. Un neatbilda — jo zvaigznei bija neizbēgami jāuzsprāgst ne' pārāk tālā nākotnē, ja vien uz to neiedarbotos. Sprādziena rezultātā vispār nekas nepaliktu pāri no dzīvības, kas tur eksistētu, vai no apstākļiem, kas varētu stimulēt tās rašanos uz šīs planētas. Droši vien nekas nepaliktu arī no pašas planētas.
Pašlaik par to domāja vismazāk. Galvenais uzdevums bija tuvoties planētai un ieraudzīt, kāda tā ir. Ja uz planētas dzīvības nebūs, tad visi sarežģījumi atrisināsies paši no sevis un varēs rīkoties. Ja nu dzīvība ir…
Dīvaini: atraduši planētu ne pārāk lielā attālumā no Zemes, cilvēki sapņoja nevis par to, lai uz tās būtu kaut kāda — ja veiksies, pat saprātīga — dzīvība, bet, gluži otrādi, — vienprātīgi vēlējās, lai dzīvība netiktu atklāta.
Tādas domas nav raksturīgas cilvēkiem, taču gadījums bija ārkārtējs.
Baterijas izlādēja līdz labākiem laikiem. Ar to nodarbojās veselu nedēļus iekrāto enerģiju nācās atbrīvot lēni un uzmanīgi.
Iekārtu nedemontēja, bet atvienoja enerģijas avotus un vadības orgānus.
Divas nedēļas pēc nenotikušā eksperimenta kuģis tu- vojās planētai un sāka riņķot pa orbītu tūkstoš kilometru attālumā no tās virsmas.