Jo tuvāk nāca planēta, jo biežāk cilvēku sejās parādījās smaidi, — aizvien vairāk faktu liecināja par to, ka uz planētas dzīvības nav un nevar būt.
Tā atradās pārlieku tuvu spīdeklim, un, kā noskaidrojās, laika periods, kurā planēta apgriežas ap savu asi, sakrita ar periodu, kurā tā apriņķoja Dāla zvaigzni. Citiem vārdiem sakot, planēta visu laiku bija pagriezta pret spīdekli ar vienu un to pašu pusi kā Merkurs Saules sistēmā. Nekāda dzīvība nevarēja ne rasties, ne arī — vēl jo mazāk — attīstīties apstākļos, kad dienas puslode ir nokaitēta līdz vairākiem simtiem grādu, bet otrā valda visbargākais sals.
Planētu nepārtraukti novēroja. Drīzumā kļuva skaidrs, ka tai nav arī atmosfēras. Kad kuģis iegāja orbītā, visiem jau bija skaidrs, ko viņi ieraudzīs.
Viņu minējumi un cerības piepildījās. Tomēr, lai pārliecinātos galīgi, Uldemīrs, Uve Jorgens un Averovs iekāpa lielajā kuterī un nolaidās uz debess ķermeņa virsmas.
Pirms tam vfņi aplidoja apkārt planētai vairākas reizes nelielā augstumā. Uve Jorgens dažkārt nolaidās līdz dažiem simtiem un pat desmitiem metru. Pirmatnējs haoss, mežonīgi akmeņu krāvumi joņoja zem kutera tādā ātrumā, ka reiba galva. Averovs izbīlī ieķērās sēdeklī. Uldemīrs klusēja. Uve Jorgens smaidīja, piemiedzis acis.
Beidzot viņi nosēdās, un Averovs atviegloti uzelpoja. Tērpies skafandrā, Uldemīrs uz dažiem mirkļiem izgāja no kutera, lai paņemtu iežu paraugus. Viņš pabija ārpusē īsu brīdi un atgriezās nosvīdis, aizelsies no karstuma. Tā nekas neiznāca no svinīgas* izkāpšanas uz jaunatklātās planētas. Pie tam skafandrs bija domāts darbam kuģa dzinējiekārtu karstajā joslā un bija apgādāts ar varenu dzesēšanas un aizsargsistēmu.
Viņi pacēlās gaisā un bez starpgadījumiem atgriezās uz kuģa.
Laboratorijā izpētīja atvestos akmeņus. Ne uz tiem, ne arī smiltīs nekādas dzīvības pazīmes neatklāja. Tās tur nemaz nevarēja būt. Drīzāk jau pētījumus veica sirdsapziņas nomierināšanai. Starp citu, tīra sirdsapziņa — tas ir svarīgi.
Tomēr tur, kur ir viena planēta, var būt arī vesela planētu sistēma. Sirdsapziņa prasīja turpināt meklējumus tagad jau līdz galam. Pārmeklēt visu izplatījumu ap zvaigzni. Izsijāt caur smalku sietu. Izdarīt visu iespējamo.
» # *
Sardzē stāvēja simt divdesmit minūtes, pēc tam četras stundas atpūta. Atkal divas stundas — un četras.
— Maiņa. Vai neizdevās ar kādu iepazīties?
Uztraukumā Averovs pat pūlējās jokot. 1
— Pāris akmentiņu, — atbildēja Uve Jorgens. — Vispār — tukšums.
— Ak, kaut nu… — Averovs dziļi nopūtās. — Kaut nu…
— Piesitiet pie koka, lai piepildās. Līdz šim viss norisējis veiksmīgi, arī šoreiz var veikties. Šai neprātīgajai zvaigznei pietiek ar vienu planētu, kam tai vesels pulks? Tam neatbilst viņas raksturs. Vai ieskatījāties?
— Esmu gatavs.
•— Novēlu tīru izplatījumu!
Averovs palika pie ekrāniem viens. Melnais ekrāns bija pieslēgts lielajam optiskajam reflektoram. Gaišzilais — lokatoram. Mazais apaļais — graviteleskopam. Skatiens lēni slīdēja pār tiem. Kā dejas soli — Avero- vam ienāca prātā. Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs, Tukšs-tukšs, tukšs. Tukšs-tukšs, tukšs.
Viņš skatījās neatraudamies un nenovērsdamies. Vēl dažas stundas — un iespējamās dzīvības zona būs pārmeklēta. Ja tā būs tukša, varēs uzskatīt, ka tikuši cauri ar vieglu izbīlis planētas aiz šīs joslas, ja tādas tur ari eksistē, būs tikpat nedzīvas kā pirmā.
Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs ., *
Divas stundas paiet ātri. Tūlīt kāds atnāks nomainīt,
•— Maiņa! Nu, kas jauns?
•— A, tas esat jūs, stūrman? Pagaidām viss kārtībā.
— Labi.
Klusuma brīdis.
?— Vai ieskatījāties?
— Jā.
•— Novēlu neko neieraudzīt.
* i> *
— Kaptein, es nolēmu, ka laiks atkal uzlādēt baterijas.
— Klausos. Pavēlēšu ieslēgt uzlādēšanai.
— Mans draugs, mūs interesējošā josla praktiski apsekota. Ne mazāko aizdomu. Vēl kāda stunda — un,«. Nē, mēs meklējumus nebeigsim, bet tad jau būs visas izredzes, ka nekādu dzīvību neatklāsim.
•— Saprotu.
— Brīnišķīgi. Tātad dodiet rīkojumu par baterijām.
❖ * *
Atkal sardzē.
Viens-divi, trīs.
Averovs pieķēra sevi pie domas, ka viņam gribas dziedāt
Viens-divi, trīs. Tram-taram-tatā … Tatā … Tatā?..,
Nē. Tur nekā nav. Tā gluži vienkārši ir pašiedvesma, un patiesībā nekā nav. Jāaizver acis. Jāpasēž tā. Jānomierinās. Tagad var atvērt. Kas tur ir uz ekrāniem? Protams, ka nav nekā?
Optiskais rāda ķermeni.
Lokators meklē ar sekundes no vēlo jumu. Tūlīt tas uzrādīs attālumu un izrādīsies, ka priekšā ir gluži vienkārši kārtējais akmentiņš.
Lokators ilgi neuzrādīja. Tad noteica attālumu. Miljoni.
Graviteleskops. Kāda ir ķermeņa masa?
Planēta.
Averovs sajuta, kā dreb lūpas. Pāris minūtes viņš sēdēja, aizsedzis seju ar rokām. Pēc tam ieslēdza sakarus.
— Šeit observatorija. Dzīvības joslā atrodas planēta.
Kad atskrēja pārējie, viņš ar pirkstu parādīja uz ekrāniem, pagriezās un, šļūkādams kājas, aizgāja.
* * *
Viņi pielidoja tuvāk. Attālums līdz virsmai bija divtūkstoš kilometru. Virs ekvatora peldēja mākoņi. Lokatori uzrādīja: kalnu grēda, līdzenums, milzīgs, atkal kalnu grēda. Te acīmredzot jūra …
— Mani draugi, nolaidieties uzmanīgi. Atmosfēras, iežu proves.. s Apskatieties un centieties ātrāk atgriezties.
— Labi, — teica Uldemīrs. Viņš pievērsās Averovam.
— Es pieļauju, ka mākoņi vēl neko nenozīmē.
— Jā, — zinātnieks drūmi piekrita. — Bet virsmas temperatūra ir tāda, ka var gaidīt… Un atmosfēras sastāvs, un ūdens .. <