— Labi, tur redzēsim. Bruņiniek, lūdzu, kuteri.
Viņi ātri izlidoja caur mākoņiem. Nolaidās zemāk. Gar bortiem plaiksnījās zilas liesmiņas.
Lejā šalca meži.
Protams, šalkoņa nebija sadzirdama. Taču katrs, ieraudzījis tādu mežu, uzreiz saprata, ka tas šalc. Nevar nešalkt.
Uve Jorgens, ekspedīcijas pirmais pilots, vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Dzinēju svilpoņu slāpēja koku galotnes. Tās šūpojās: pūta vējš.
— Te mēs nenosēdīsimies, — Uve Jorgens secināja.
— Aplidosim vēl dažas reizes.
Bruņinieks uzņēma augstumu.
— Pagriezies par kādiem trīsdesmit grādiem pa labi.
Uve Jorgens pagrieza stūri.
Pēc četrdesmit minūtēm sākās stepe.
— Šeit var nosēsties.
— Pagaidi, — teica Uldemīrs.
Averovs darbojās ar kameru.
— Kustas, — viņš nomurmināja.
— Dzīvnieku bari, — Uldemīrs sacīja. — Simtie'm tūkstošu galvu. Uz Zemes kādreiz bijis tāpat. Piteks atceras. Roka arī.
— Kaptein, vai nosēžamies?
— Nē, Uve. Pagaidi.
— Ko tu meklē?
— Tu zini.
Viņi vēlreiz aplidoja apkārt planētai.
— Nē, — sacīja Uve Jorgens. — Te cilvēku nav. —• Viņš pasmīnēja. — Viņiem galīgi nebūtu veicies, ja viņi izrādītos šeit.
Uldemīrs pašķielēja viņā.
Pagāja vēl pusstunda.
— Uzmanību! Kas, jūsuprāt, atrodas tur lejā?
Uve Jorgens runāja savādā pusčukstā.
Averovs ieskatījās.
— Varbūt… Iespējams, ka tas ir dabas veidojums. Galu galā, arī uz Marsa kādreiz saskatīja kanālus ..
Uve Jorgens Riters fon Eks raudzījās uz priekšu, cieši sakodis žokļus. Kuteris strauji samazināja augstumu.
— Tas ir ceļš, — viņš nomurmināja. — Ceļš. Es jau nu gan zinu, kādi tie izskatās
Kuteris joņoja gar pašu virsmu.
— Sadursimies, — brīdināja Uldemīrs.
— Nesad-ursimies, — Bruņinieks pārliecināts atbildēja. — Skatieties! Cilvēki! "
Neapšaubāmi, tie bija cilvēki — vai arī tiem ļoti līdzīgas būtnes.
— Vai nosēdīsimies?
— Nevajag. Viss skaidrs. Vadi kuteri uz kuģi.
Atpakaļceļā viņi klusēja. Tikai pie paša kuģa Averovs nomurmināja:
— Cilvēki, īsti cilvēki. r . Ko nu lai dara?
Kapteinis un pilots saskatījās. Ne viens, ne otrs neteica ne vārda,
\
PIEKTĀ NODAĻA
Dokumenti
Ekspedīcijas «Zonde» pilna sastāva sanāksmes pieraksts
Šuvalovs: Ko mēs spējam darīt?
Kapteinis: Nekādā ziņā mēs nevaram nolaisties ar kuģi uz planētas. Kā visiem zināms, ekspedīciju plānojot, tas nav paredzēts. Kuģis samontēts bezsvara stāvoklī izplatījumā. Uz planētas to saspiedīs paša svars. Protams, ja būs vēlēšanās, var nolaisties kuteros. Bet ar tiem mēs nepārvedīsim aparatūru.
Šuvalovs: Par to nav runa. Es vaicāju: ko mēs spējam darīt? Mēs neesam gatavi tādai rīcībai — nolaisties uz planētas ar attīstītu, saprātīgu dzīvību.
r Averovs: Tas ir dabiski. Neviens nezināja, vai zvaigznēm būs planētas. Ja nekļūdos, ekspedīcijas plānos ierakstīts, ka planētu atklāšanas gadījumā mums-jāaprobežojas ar novēro- sanu no orbītas, lai pēcāk būtu iespējams izpētei sūtīt citu, specializētu ekspedīciju.
Šuvalovs: Labi. Apstākļi var mūs piespiest novirzīties no plāna. Bet kontaktu problēma ir tik sarežģīta..» Kāda būs šejienes saprāta struktūra, komunikativitāte, attīstības pakāpe — par to varam tikai minēt. Mums vispār nav nepieciešamās aparatūras: fizioloģiskās, psiholoģiskās, lingvistiskās. Nāksies taču nodibināt kontaktus ne tikai tāpēc, lai no tā iegūtu kādus pirmos iespaidus. Kontakti mums nepieciešami, lai iegūtu konstruktīvus un pie tam ļoti svarīgus rezultātus.
Uve Jorgens: Tieši kādus rezultātus jūs domājat?
Suvņlovs: Manuprāt, tas ir pilnīgi skaidrs. Uz planētas eksistē saprātīga dzīvība. Pašreiz mūs nevar interesēt šī civilizācija, tās tehnoloģiskais līmenis un pārējie faktori. Secinājums ir viennozīmīgs — tagad mums jārūpējas ne tikai par to, lai novērstu draudus no cilvēces, bet arī par vietējo iedzīvotāju glābšanu. Kāpēc jūs raustāt plecus?
Uve Jorgens: Jūsu tā sauktā viennozīmība man nemaz neliekas tik acīm redzama.
Šuvalovs: Vai jūs runājat nopietni?
Uve Jorgens: Jaunībā es mēdzu jokot pie glāzes Mozeles vīna, bet, tā kā jūsu pasaulē vīna nav, tad es runāju pilnīgi nopietni.
Šuvalovs: Es netaisos par šo tēmu diskutēt. Jebkura saprātīga būtne ir līdzvērtīga cilvēkam, bet ikviena cilvēka dzīvība un drošība ir svēta, "fieši no tā es arī vadīšos. Tātad mums ir divi uzdevumi. Abos gadījumos skaidrs, kas jāveic, toties, vismaz man, pilnīgi nav skaidrs — kā to veikt. Lai aizsargātu cilvēci, mēs, rupji sakot, gatavojāmies šo zvaigzni nodzēst, paldies dievam, ka mums ir tādi līdzekļi. Taču vietējiem iedzīvotājiem, kā jūs saprotat, ar to mēs nepalīdzēsim, gluži otrādi — mēs viņus nonāvēsim. Mēs aprēķinājām.,.
Averovs: Jā. Ja zvaigznes starojums samazinātos par desmit procentiem, tad apstākļi uz planētas kļūtu pilnīgi nederīgi dzīvībai, kas tur pašlaik eksistē. Temperatūras pazemināšanās. Kataklizmas. Apledojums. Bads. Vispārēja bojāeja.
Kapteinis: Cik ilgā laikā?
Averovs: Ja mēs izpildīsim iecerēto operāciju *— domāju, ka citu izeju neatradīsim —, zvaigzne sāks izstarot līdztelpā ik gadus apmēram no divpadsmit līdz četrpadsmit procentu enerģijas. Pēc dažiem gadiem process palēnināsies, bet iedzīvotājiem jau būs vienalga: tie aizies bojā pirmajā gadā.
.Mūks; Vai tad nevar maķenīt lēnāk?
Averovs: Ne ātrāk, ne lēnāk. Centīšos paskaidrot … Mēs nepārvietosim zvaigznes enerģiju līdztelpā — tādu iespēju mums nav. Sis process regulējas pats, tā norise no mums nav atkarīga. Mēs varam, tā sacīt, tikai nospiest pogu — vai arī otrādi, nenospiest.