Выбрать главу

Iespējams, ka virs galvas nemaz nebija sikspārnis, bet kāda cita dzīva radība. Bērnībā es ļoti mīlēju Maugli, un līdz šim brīdim man atmiņā bija dziesmiņa , no «Džungļu» grāmatas:

Nakts nolaidās uz Čiļa spārniem, Un lido sikspārņi ♦««

Tagad es zinu, ka džungļos nokļuvis bērns par cil­vēku neizaugs, lai gan bioloģiski nemainīsies. Bērnībā man bija licies, ka tikai tur, mežā, ir īstā dzīve, rodama patiesā brīvība. Droši vien tāpēc es, pilsētnieks, tā mī­lēju mežu — cilvēka, zvēru un visas dabas brālību. Pašlaik, pieskaroties ābelītes mizai, glāstot zāli un lūko­joties zvaigznēs un sikspārnī, es pēkšņi sapratu, kur izeja manām sāpēm, skumjām par Naniku un mīlestību. Nevajadzēja ne dzert, ne meklēt draugus un žēloties. Jāmēģina atkal atrast kopīgu valodu ar visu, kas ap mani, ko pazinu kopš bērnības — vismaz domāju, ka pazīstu —, bet pēcāk, kad sāku uztvert dabu kā deko­rāciju vai piedevu pie racionālās dzīves, biju aizmir­sis. Vajadzēja iegremdēties dabā, ienirt, iespējams, pat saplūst ar to un palikt līdz brīdim, kamēr tā izskalos no manis visu lieko, kā sakrājies tik daudz pa nodzī­votajiem gadiem, kādēļ arī droši vien Nanika man pa­teica par savu vilšanos.

Lēmums bija gandrīz vai gatavs. Iegremdēties, ienirt, saplūst (nekavējoši, es nevarēju gaidīt) — šie īpaši iz­vēlētie vārdi paši norādīja uz adresātu. Mēs esam dzi­muši ūdenī un iznākuši no tā. Mēs esam dzīvība. Sastā­vam no ūdens un vēl mazliet kā cita. Var iegremdēties mežā, bet tā drīzāk ir psiholoģiska, nevis fiziska sa­jūta. Tik un tā mēs paliekam ierastajā vidē, tikai maz­liet mainās trokšņi un smaržas. Pavisam kas cits ir iegremdēties ūdenī. Tevi no visām pusēm apņem cita esamība, kā apskauj māte, kura tevi pacietīgi gaidījusi un pie kuras beidzot esi atgriezies… Ne velti es vien­mēr mīlēju peldēt, bailes no ūdens man likās nedabis­kas, noslīkšana — neiespējama: nevar taču māte vēlēt ļaunu vienam no saviem auklējumiem. Es apņēmīgi devos uz vārtiņiem, atvēru un aizcirtu tos aiz sevis.

Septembrī lielākā daļa vasarnieku jau aizbraukuši: bērni sāk iet skolā, bet vasarnīcas galvenokārt taču do­mātas bērniem. Es gāju pa tukšā un tumšā ciemata kluso ielu, un kādus trīssimt metrus priekšā, iezīmē­dams krastu, melnēja alksnājs. Devos taisni pār lauku, saīsinot ceļu, vairākas reizes šķērsoju iemīto taku, iz­nācu piekrastes pļaviņā un ieniru krūmājos, uzreiz uz­taustījis pazīstamo taciņu. Tā vijās gar upi, gar pašu malu, virs divus trīs metrus augstas .kraujas. Vajadzēja tikai sargāt seju no miglā neredzamajiem zariem. Pēc dažām minūtēm beidzot izgāju savā iemīļotajā vietā: te mēs ar dēlu vasarā peldējāmies. Atri izģērbos un iebridu vēsajā, taču Baltijas iedzīvotājiem vēl pilnīgi pieņemamajā ūdenī.

Gauja ir neliela, bet strauja un kaprīza upe. Gadās, ka tajā noslīkst. Es jau nu gan zināju, ka nenoslīkšu. Mūsu dzīslās tecēja viena asins, upei un man. Metrus desmit bridu pa ūdeni līdz potītēm, pēcāk pamazām kļuva dziļāks, — tad nogūlos uz ūdens un ļāvos ašajai straumei, izstiepis rokas uz priekšu, lai neuzgrūstos ar galvu kādai siekstai, kuru šajā upē bija daudz.

Nekustinādams ne pirksta, es slīdēju uz priekšu aka­dēmiskās sacīkšu laivas ātrumā — te bijā tāda straume. Atpakaļ atgriezties nāksies skriešus pa krastu: pret straumi peldēt nevar.

Tā es nodomāju un sajutu aukstumu; tomēr bija sep­tembris, un Gauja pat jūlijā nav silta upe. Mani pār­ņēma azarts, — ko nozīmē «nevar»? Ja nu pacenstos? Tik un tā jāsasildās.

Pagriezos pret straumi un sāku peldēt brasā. Beidzot radās sajūta, ka es saplūstu ar upi, esmu vienots ar to, ar visu dabu, visumu un zvaigznēm, kas droši vien tāpat spīdēja augšā, taču tagad mani glāstīja nevis tās, bet ūdens. Es peldēju un peldēju, un gribējās tā peldēt mūžīgi, es biju viegls, rokas un kājas ritmiski darbojās, nogurums vēl nebija iestājies, un varēja pasapņot par iespēju tā peldēt kādā siltā jūrā …

Es pat nezinu, kas notika: vai peldēju pret straumi, turējos uz vietas vai arī mani nesa sāņus. Domāju, ka H.iņus nenesa, es peldēju labi. Kārtējo reizi ieelpoju, un «eja atkal iegrima ūdenī, bet kājas vairs neatspērās un rokas neiztaisnojās, kā-tām pienācās …

Tā arī nezinu, kas toreiz bija: vai sirds, vai konvul­sijas, jeb vai gluži vienkārši negribējās atgriezties mā­jas no šīs pasaules, kur biju viens un nebija tā otrā «es», no kā šodien tik ļoti gribēju tikt vaļā. Jeb arī mani šajā brīdī sasniedza «smalkais siets», uz tālas pults bultiņas uzrādīja vajadzīgo indeksu, kāds pa­māja — un manas rokas un kājas apstājās.

Es arī nezinu, vai īstenībā bija tās spožās ugunis, ko ieraudzīju, ierijis ūdeni un sapratis, ka slīkstu, kad gribēju iekliegties «Nanij! …» — un nevarēju, kad pie­peši sapratu: vajadzēja zvanīt vēlreiz, divreiz, simtreiz, jo, ja ne šodien, tad rīt meitene, kurai divdesmit gadu, butu sapratusi, ka nedrīkst nocirst galvu apsūdzētajam, to pat neuzklausot, — nezinu, vai šīs spilgtās ugunis bija realitāte jeb vai tās jau apzīmēja citu pasauli un tā arī jābūt, kad slīksti. Iespējams kā viens, tā otrs, bet «smalkā sieta» operāciju zālē vairs nekad neesmu bijis, jo mēs tur netiekam ielaisti. Savas bēres noska­tījos videoierakstā. Biorobots bija tik ļoti līdzīgs man, cik nu var būt, ja tevi atrod nākamajā dienā velns zina kur un tu esi jau paguvis kļūt par īstu slīkoni.

Es pūlējos bērēs ieraudzīt Naniku. Cilvēku nebija pārlieku daudz, bet hronisti bija izdarījuši diezgan sliktu ierakstu un to pašu tikai kopējā plānā. Toties manu otro «es», no kā tik ļoti biju gribējis tikt vaļā, man parādīja tuvplānā, lai nepaliktu nekādu šaubu.