Kapteinis: Tātad viens gads.
Averovs: Praktiski mazāk.
Stūrmanis: Es gribu kaut ko pateikt. Mēs pašlaik domājam par to, kas ar viņiem • ? t ar cilvēkiem notiks, ja mēs nodzēsīsim zvaigzni,
Jādomā ari par to, kas ar viņiem notiks, ja mēs to nenodzēsīsim.
Kapteinis: Pareizi.
Uve Jorgens: Kas notiks ar viņiem? Viņi gluži vienkārši iztvaikos dažās minūtēs.
Piteks: Deviņās minūtēs, jo viņi atrodas deviņu gaismas minūšu attālumā no zvaigznes. .
Uve Jorgens: Tā ka viņiem jāiet bojā jebkurā v gadījumā. Viņi ir nolemti. Vai tad jālauza galva, meklējot neeksistējošu atrisinājumu? Glābsim Cilvēci — tas ir mūsu pienākums.
Šuvalovs: Es aizliedzu turpmāk tādas sarunas. Saprotiet: no tā brīža, kad mums kļuva zināms par šeit esošo dzīvību, neatkarīgi no savas gribas mēs esam uzņēmušies atbildību par tās glābšanu.
(Uve: Jorgens kaut ko neskaidri murmina.)
Šuvalovs: Nesaprotu,
Uve Jorgens: Tas bija citā valodā. Atvainojiet.
Šuvalovs: Lūdzu. Tātad — kādā veidā mēs varam izglābt iedzīvotājus?
Lokanā Roka: Ir tikai viens paņēmiens. Kad tuvojās aukstums, mēs devāmies uz vietām, kur bija siltāks. Mēs aizgājām. Lai arī viņi aiziet.
Averovs: Evakuācija? Acīmredzot vienīgā izeja?
Šuvalovs: Vai citi paņēmieni nav iespējami? Piemēram, atgādāt no Zemes un iedegt šeit mazu lokālu sauli? Cilvēkiem ir tāda pieredze.
Kapteinis: Tas būtu visdrošākais. Cik daudz laika vajag tādai operācijai?
Šuvalovs: M-m… Grūti atbildēt precīzi, bet, ņemot vērā ceļu turp un atpakaļ, varam ari ne- pagūt. Jo vairāk tādēļ, ka šī saule vēl jāizga- tavo: tās izstaro juma parametriem jāatbilst nevis mūsu spīdeklim, bet Dāla zvaigznei, tātad būs vajadzīgs laiks aprēķiniem, projektēšanai, izgatavošanai, izmēģināšanai. t . Jā, varam nokavēt.
Aveiovs: Tas atkrīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, lai no planētas vadītu tādu sauli, nepieciešama vissarežģītākā elektronika, lieljaudas enerģētiskās iekārtas, degvielas krājumi un iekārta tās transportēšanai, milzums speciālistu un tā tālāk. Sarežģīti un ne pārāk droši. Turklāt līdz šim tādām saulēm bijusi tikai palīgloma, tās nav pilnībā aizstājušas spīdekli.
Šuvalovs: Tātad evakuēt iedzīvotājus. Nešaubos, ka Zeme būs ar mieru piešķirt šīs pasaules iedzīvotājiem kādu no Saules sistēmas planētām vai arī atradīs apdzīvošanai derīgu kaut kur citur, Kaut vai planētu pie objekta' numur seši, atceraties?
Kapteinis: Viņiem pietiks pat ar nelielu apgabalu. Spriežot pēc mūsu novērojumiem no augšas, apdzīvota ir tikai neliela planētas daļa. Būtisks ir kas cits. Pagaidām esam atraduši vienīgi principiālu iespēju. Cik lielā mērā tā realizējama tehniski? Man te ir milzums neskaidrību,
Uve Jorgens: Visiem. Cik cilvēku apdzīvo planētu? Cik kuģu vajadzēs, lai tos pārvestu? Cik laika aizņems tik daudzu kuģu būve? Kur ņemt tiem ekipāžas?
Šuvalovs: Jānoskaidro, Lai noskaidrotu, vajadzīgi kontakti. Tādēļ arī par visu vairāk pašlaik man rūp kontaktu problēma. "
Averovs: Es neesmu pārliecināts, ka viņiem jau būtu nodibināta Kontaktu pārvalde.
Šuvalovs: Mans draugs, jūs ironizējat, bet tas ir nopietni. Protams, neviens no mums negaida, lai mēs te atklātu Kontaktu pārvaldi vai kaut ko tamlīdzīgu. Es pieļauju, ka iesākumam varētu uzzināt vismaz elementāro. Piemēram, kā iekārtota viņu sabiedrība. Kāda ir tās sarežģītības pakāpe. .
Averovs: Kāda starpība?
Šuvalovs: Liela, mans draugs. Te likumsakarība ir skaidra. Pieņemsim, ka jūs esat atlidojis un gribat vērsties pie iedzīvotājiem. Mūsu kolēģa stūrmaņa laikmetā visu izšķīra' pilngadīgo pilsoņu sanāksmē. Lokanās Rokas laikabiedri jūs aizvestu pie virsaiša, sasauktu kaut ko līdzīgu vecāko padomei un tur pieņemtu lēmumu. Kas attiecas uz tik attīstītu sabiedrību kā mūsējā …
Averovs: Tieši sabiedrībā, kas ir pietiekami attīstīta, pat ļoti sarežģītais ekspedīcijas jautājums tika izlemts ātri un vienkārši.
Šuvalovs: Gan tā, gan ne tā. Neaizmirstiet, ka ekspedīcijas jautājums brieda ilgi. Tas radās nevis uz ielas, bet pietiekami autoritatīvās organizācijās. Es nezinu, kā būtu Padomē izturējušies pret manām idejām, ja es tur būtu ieradies no ielas, nepazīstams, bez vērā liekama vārda zinātnē. Parasti mēs taču saņemam gatavu lēmumu un ļoti maz domājam par to, kādas procedūras rezultātā tas pieņemts. Nedomājam, cik liela loma te piemīt likumsakarībai, cik — nejaušībai… Tāpat, paņēmuši rokā kādu priekšmetu, mēs parasti nedomājam par tehnoloģijas un konstruktorkultūras līmeni, kāds bijis nepieciešams tā radīšanai, un kā šis līmenis sasniegts. Visur sava specifika, un detalizēti to pārzina tikai profesionāļi. Šajā gadījumā mēs neesam pat diletantu līmenī.
Aveiovst Tātad jūs uzskatāt, ka . <.
Šuvalovs: Domāju, ka vissmagākais būs nevis jautājuma atrisinājums, bet gan nostādne. Lai jūs saprastu, nepieciešams, lai jūs iepriekš uzklausītu. Dažkārt tas arī ir visgrūtākais.
Uve Jorgens: Baidos, profesor, ka jūs pārāk sarežģījat. Kādreiz tā nebija problēma. Daži spēcīgi, labi trenēti puiši — teiksim, Georgs, Piteks un Roka — vienā rāvienā atgādās šurp iedzimto, un te mēs tam ātri atraisīsim mēli, protams, ja viņam tāda vispār ir.
Šuvalovs: Mans draugs, jūs … liekat priekšā lietot vardarbību?!
Uve Jorgens: Mūsu kaimiņiem -kādreiz bija paruna: karā kā jau karā.
Šuvalovs: Atjēdzieties, vai tad mēs esam atlidojuši šurp karot? Mēs gribam šiem cilvēkiem tikai labu!