l/ve Jorgens: Ikviens karš sācies tāpēc, ka kaimiņiem vēlējuši labu — tikai pēc sava prāta.
Šuvalovs: Vai jūs uzskatāt, ka tas ir normāli?
Uve Jorgens: Man grūti atteikties no jaunības priekšstatiem.
Šuvalovs: Vai citi domā tāpat?
Georgs: Man tas liekas dabiski.
Roka: Kas tie ir par cilvēkiem, kļūs skaidrs, redzot, kā tie rīkosies.
Georgs: Jāglābj tikai glābiņa cienīgie". Un Viss.
Piteks: Izdzīvo stiprākais.
Mūks: Diez vai viņi tic Kristum.
Šuvalovs: Šausmas! Un jūs, kaptein?
Kapteinis: Es domāju, ka vardarbība ir pēdējais līdzeklis. Iepriekš jāizmēģina visi pārējie.
Uve Jorgens: Interesanti, vai jūs tāpat domājāt tad, kad …
Kapteinis: Kad?
Uve Jorgens: Labi, lai paliek. Galu galā mēs darīsim to, ko mums pavēlēs, kālab tad lieki runāt?
Šuvalovs: Tātad kontaktu nodibināšanai jālido man un jums, kaptein.
Kapteinis: Vai jums ir kāds plāns?
Šuvalovs: Ļoti aptuvens. Jāizvēlas neliela apmetne … Tieši neliela, jo lielā mēs uzreiz ap- maldīsimies. Jāsameklē vietējās varas pārstāvis un jālūdz, lai mūs saved kopā ar viņu galvenajiem vadītājiem.
Uve Jorgens: Baidos, ka tas būs tikai laika zaudējums. Evakuācija man vispār neliekas reālāka par kodoltermiskās saules uzrīkošanu.
Šuvalovs: Mums nav tiesību tā domāt! Nav tiesību! Mums jāglābj cilvēki, un mēs viņus izglābsim, lai tas maksā ko maksādams!
Kapteinis: Kā tad mēs ar viņiem sarunāsimies?
Šuvalovs: Kaptein, jūs uzdodat.. s m-m, ? ? naivus jautājumus, Kā lai es to zinu? Apstākļi rādīs.
Uve Jorgens: Vai uz pirkstiem?
Šuvalovs: Vai tad pirksti ir galvenais? Domu var izteikt arī uz pirkstiem, taču svarīgi, lai sarunas biedrs būtu spējīgs to saprast. Saprast
saturu, nevis formu, kādā tas izteikts. Tas nav tik vienkārši un atkarīgs no daudz kā. Jūs paceļat roku pie mutes — tātad gribat ēst. Katram cilvēkam tas ir skaidrs, bet, ja būtne uzņem barību, teiksim, pa durtiņām vēderā, vai tā varēs jūs saprast?
Kapteinis: Par ēdienu mēs kaut kā paskaidrotu. Bet kā jūs domājat viņiem izskaidrot astrofizikas virsotnes?…
Šuvalovs: Es taču jums saku: nezinu!
^ # ^
Ovāla sarkana saule iznira virs tālā apvāršņa. Pelēk- zaļajā, augstajā zālē krita garas ēnas, pēkšņi uzliesmoja negaidīti spilgtas ziedu uguntiņas. Sāka pūst viegls vējiņš, no spēcīgajām dzīvības smaržām reiba galva. Šuvalovs nopūtās.
— Kā uz Zemes … Vai iesim?
Viņi devās uz to pusi, kur aiz kokiem atradās pilsētiņa. Kuteris ar ieslēgtu mazu bāku palika guļam garajā stepes zālē, tās lokano, pūkaino stiebru apslēpts. Gāja klusēdami. Pieejot tuvāk, neapzināti palēnināja gaitu, pēc tam vispār apstājās. Pilsētiņa likās izmirusi.
— Vai vēl guļ? Diez vai…
Viņi stāvēja pakalnā, no kura pilsēta bija labi redzama.
— Skaisti, — Uldemīrs sacīja.
— Un savādi. Pievērsiet uzmanību: nav nevienas taisnas ielas.
•— Ļoti savdabīgs plānojums. Tā nav ģeometrija.
— Drīzāk tas ir… Drīzāk… Grūti nosaukt, ko man tas atgādina, bet katrā ziņā . < t
— Doktor, man tas liekas līdzīgs hieroglifam. Kādreiz es aizrāvos ar Austrumiem. Sarežģīts hieroglifs. Lai gan tādu neatceros; starp citu, galvot nevaru — hieroglifu bija tūkstošiem.
— Katrā ziņā jūtama mākslinieka roka.
— Jā. Interesanti.
— Tas mani iedvesmo, kaptein. Cilvēki ar augsti attīstītu estētisku izjūtu nevar mūs nesaprast. Lai gan, iespējams, būs grūti pielāgoties viņu domāšanai. Ja viņi domā tēlaini, nevis loģiski.,. Žēl, ka mūsu vidū nav mākslinieka. Kāpēc neviens te nav redzams?
— Varbūt tā nav pilsēta? — Uldemīrs šaubījās.
•— Kas tad, jūsuprāt? Nekropole?
•— Nē, kāpēc gan … Iespējams, ka mēs redzam tikai pilsētas augšējo, dekoratīvo daļu, bet dzīve noris tur apakšā… Mūsu, pareizāk, jūsu pilsētās uz Zemes …
— Tas, kaptein, būtu pieņemams citai civilizācijas pakāpei. Jūs pats teicāt, ka apstrādāta tikai neliela planētas daļa. Cilvēki lien pazemē, kad virspusē kļūst šauri. —■ Šuvalovs nopūtās. —• Tā nerīkojas aiz gara laika.
— Iespējams, ka jums taisnība, Uldemīrs piekrita. — Kas tad noticis? Epidēmija? Karš?
— Jūs domājat Zemes kategorijās. Iemeslu uzzināsim, bet žēl zaudētā laika: nāksies meklēt citu vietu,;
— Varbūt vispirms paiesimies pa ielām?
— Jā, protams, reiz jau esam šeit « *. Tikai uzmanīgi. Ja parādās pirmās, teiksim, tās pašas epidēmijas pazīmes, tūlīt pat atpakaļ. Interesanti, cik cilvēku varētu dzīvot tādā pilsētā?
Kapteinis padomāja,
— Iespējams, ka pieci tūkstoši, varbūt — desmit, Pat piecpadsmit,
— Ļoti nenoteikti, mans draugs, ļoti. Kāpēc tad piecpadsmit?
— Mēs nezinām, kāds ir viņu dzīves līmenis. Divu kvadrātmetru lielā telpā var pārgulēt divi un pat trīs, bet tai pašā laikā viens cilvēks var dzīvot desmitiem kvadrātmetru platībā. Tā ir vēsturiska kategorija.
—• Jā, mūsu nelaime tā, ka mēs neesam vēsturnieki. Kas gan varēja iedomāties, ka tie'būs šeit vajadzīgi? Vai Zemes vēsture šajos apstākļos mums maz var palīdzēt? Mēs visi grēkojam ar stihisku antropocen- trismu ,.. Varbūt tomēr atlikt izpēti, pieaicināt speciālistus … Vai ne, kaptein?
—' Diemžēl mums nav laika.
— Laiks… kad gan tā pieticis, mans draugs, kad? Ejam, ejam. Jo ātrāk satiksim kādu no vietējiem iedzīvotājiem, jo ātrāk atrisināsies mūsu problēmas. Tātad rīcības plāns…
Viņi sāka iet tālāk, pašķirot zāli, kas sniedzās pāri jostasvietai.
•— Rīcības plāns: satiekot kādu, mēs tūlīt pat liekam saprast, ka vēlamies redzēt viņu vadību, Viņiem noteikti ir kaut kāda vadība. Virsaiši, imperatori, parlaments — pagaidām. grūti pateikt, kas tieši. Stājoties kontaktā ar vadību, lūdzam to pieaicināt vietējās zinātnes pārstāvjus. Kā. jums, kaptein, liekas, vai viņiem te ir zinātne?