— Droši vien kaut kas ir. Kas attiecas uz tās līmeni…
•— Mans draugs, man liekas, svarīgs ir nevis zinātnes līmenis, pareizāk —- ne tik daudz līmenis, cik prāta zinātniskā ievirze. Ja tāda būs, mēs palīdzēsim viņiem izprast visu problēmas svarīgumu un sarežģītību. Atrisinājuši jautājumu par evakuāciju, sāksim gatavoties.
Iegūsim informāciju par iedzīvotājiem… Par ko jūs smaidāt, kaptein?
— Par informāciju. Vai jūs domājat,* ka tāda ir?
>— Informācija? Paklausieties … Labi, ļaunākajā gadījumā aprēķināsim paši. Es pieļauju, ka vismaz apmetņu skaitu viņi zina. Jeb vai jūs uzskatāt, ka…
— Es gluži vienkārši nezinu. Manā laikā jau apsekoja iedzīvotāju daudzumu, lai gan nopietni to vēl neregulēja.
— Ko ar jums lai iesāk, kaptein: jūs visu mērojat ar savu laiku. Vai vajag tik neatlaidīgi atcerēties? Bet lai nu paliek. Tātad jūs piekrītat manis ieskicētajam darbības plānam?
— Jā, — kapteinis teica. — Kamēr nav nekā labāka.
— Pats par sevi saprotams. A, beidzot arī ceļš!
Viņi iznāca uz ceļa: šaura nomīdīta zemes josla veda
uz pilsētu. Bija skaidri saskatāmas grambas.
— Te nu būs pirmā neapstrīdamā materiālās kultūras līmeņa pazīme. Ko šajā sakarā teiksiet?
Kapteinis ielūkojās ciešāk.
— Visdrīzāk tie ir vienkārši rati ar zirgu. Vai redzat — pakavu pēdas? Jauks vecs zirdziņš.
— Cik brīnišķīgi, vai ne? — Šuvalovs iejūsminājās. — Es nekad … Jālūko atcerēties … Nē, es nekad mūžā neesmu redzējis — kā tos sauca? Kaptein, jūs tikko tos pieminējāt!
— Vai ratus?
— Tiešām, tā tos arī sauca. Jā. Patiesi, nevar zināt, kad un ar ko satiksies …
— Starp citu, par tikšanos … —- Uldemīrs atgādināja.
— Vai jums radušies kādi apsvērumi?
— Man liekas, diezgan būtiski: vai mums vajag tik ļoti steigties?
— Atvainojiet, mans draugs, bet es jūs nesaprotu.
—- Gribētu atgādināt vienu: mums taču nav ieroču.
*t Kā nav?
— Ieroču. Mēs esam pilnīgi, neaizsargāti.
■— Vai tad mums kaut kas draud, protams, izņemot zvaigzni?
■— Nezinu, bet nav izslēgts.
— Apžēlojieties, kaptein, no kurienes jums tādas domas? Mēs taču uzskatām, ka šeit ir saprātīgas būtnes. *,
— Tas ir pārāk stiepjams jēdziens.
— Hm-n, nezinu. Turklāt uz kuģa nemaz nav nekā, ko varētu saukt par ieroci, ja nu vienīgi Averova aparatūra, bet tā mums nekādi nevar noderēt. Kālab gan mums būtu vajadzīgi ieroči? Un kur lai mēs tos ņemtu? Muzejā — bet tos mums neparko neatdotu, jūs nevarat iedomāties, cik liela alkatība raksturīga senlietu glabātājiem … Nē, Uldemīr, nekavēsimies un vadīsimies no hipotēzes par saprātu identitāti…
— Gribu cerēt, ka jums taisnība.
•— Ejam taču, ejam!
* * *
Viņi gāja pa ielu — platu, ar zāli aizaugušu joslu starp divās rindās izvietotām divstāvu mājām. Klusumu pārtrauca putnu kliedzieni.
— Savādi, pavisam savādi… Vai viņi būtu izmiruši?
— Viņu gluži vienkārši nav.
— Kaptein, mans draugs, tas jau manī arī rada izbrīnu. Nevar būt, ka viņi izbijušies no mums un aizbēguši. Mēs speciāli nosēdāmies naktī un iespējami klusāk … Vai ne, kaptein?
— Tiešām nezinu, ko domāt. Var būt…
— Kas var būt?
— Nē, es tāpat vien… Interesanti, no kā tās celtas.
— Jā. Gan uzzināsim. Un arhitektūra, kā jums patīk arhitektūra? Vai jūs kaut ko saprotat no arhitektūras stiliem?
■— Hm, — kapteinis noteica.
— Vai jūs ko gribat sacīt?
— Man ir dīvaina sajūta… Saprotiet, tas viss ļoti atgādina… ' „
— Runājiet taču, ko jūs vilcinātiesl
— Baidos pateikt kādu muļķību.
— Mans draugs, mūsu izteikumus neviens nepieraksta, un es domāju, ka esam sarunājuši jau milzums muļķību. Viena vairāk vai mazāk — tam nav nozīmes. Tātad? …
— Man liekas, es tās pazīstu: gandrīz tādas pašas mājas būvēja tajā laikā, kad es biju… Vārdu sakot, manā laikmetā.
•— Jūsu laikmetā?
— Tieši tā. Šīs raksturīgās aprises, lielie logi… Tiesa, es nezinu, cik ilgi pēc mums vēl turpināja tādas
būvēt.
— Vai jūs gribat sacīt, ka esat dzīvojis tādā mājiņā?
— Mēs tādās lielākoties atpūtāmies. Dzīvojām pilsētās, tāpat kā jūs.
— Pagaidiet. Ja katram laikmetam atbilst savs stils…
— Uz Zemes tā bija. Tomēr es pazīstu šīs celtnes, bet nekādi nevaru piekrist tam, ka mēs būtu nokļuvuši laikmetā, kas līdzīgs manējam. Tādā gadījumā šeit ostu pēc benzīna.
— Es arī nepieļauju tādu iespēju. Turklāt, cik atceros, arhitektūras stilus noteica celtniecības inženiertehniskais līmenis, materiālu veids.., No kā jūs būvējāt savas mājiņas?
9— No betona, ķieģeļiem ..
— Vai tad, jūsuprāt, arī šeit mājas būvētas no betona?
— Var pieiet un apskatīt. Kaut vai šeit. Goda vārds, savā laikā esmu redzējis desmitiem tādu mājiņu …
Nu ko, pieiesim ,,. Jā, bet kā mēs tiksim pāri ļ $« Kādēļ tas te ir?
— Sēta, — Uldemīrs paskaidroja. — Iežogojums. Lai neietu pie mājas klāt.
— Muļķības. Kāda jēga uzbūvēt māju un izdarīt tā, lai neviens tai nevarētu pieiet klāt?
— Neviens, izņemot tos, kam bija tiesības.
— Vai gribat sacīt, ka tādā veidā viņi aizsargājās no dzīvniekiem?
— Ak dievs, •— Uldemīrs nopūtās. Tagadnes cilvēki bieži vien nesaprata visvienkāršākās lietas. — Labi, pagaidiet, es tūlīt pārrāpšos pāri. *