Выбрать главу

—   Droši vien kaut kas ir. Kas attiecas uz tās līmeni…

•— Mans draugs, man liekas, svarīgs ir nevis zinātnes līmenis, pareizāk —- ne tik daudz līmenis, cik prāta zi­nātniskā ievirze. Ja tāda būs, mēs palīdzēsim viņiem izprast visu problēmas svarīgumu un sarežģītību. Atri­sinājuši jautājumu par evakuāciju, sāksim gatavoties.

Iegūsim informāciju par iedzīvotājiem… Par ko jūs smaidāt, kaptein?

—    Par informāciju. Vai jūs domājat,* ka tāda ir?

>— Informācija? Paklausieties … Labi, ļaunākajā ga­dījumā aprēķināsim paši. Es pieļauju, ka vismaz ap­metņu skaitu viņi zina. Jeb vai jūs uzskatāt, ka…

—           Es gluži vienkārši nezinu. Manā laikā jau apse­koja iedzīvotāju daudzumu, lai gan nopietni to vēl ne­regulēja.

—           Ko ar jums lai iesāk, kaptein: jūs visu mērojat ar savu laiku. Vai vajag tik neatlaidīgi atcerēties? Bet lai nu paliek. Tātad jūs piekrītat manis ieskicētajam dar­bības plānam?

—    Jā, — kapteinis teica. — Kamēr nav nekā labāka.

—    Pats par sevi saprotams. A, beidzot arī ceļš!

Viņi iznāca uz ceļa: šaura nomīdīta zemes josla veda

uz pilsētu. Bija skaidri saskatāmas grambas.

—           Te nu būs pirmā neapstrīdamā materiālās kultūras līmeņa pazīme. Ko šajā sakarā teiksiet?

Kapteinis ielūkojās ciešāk.

—          Visdrīzāk tie ir vienkārši rati ar zirgu. Vai re­dzat — pakavu pēdas? Jauks vecs zirdziņš.

—           Cik brīnišķīgi, vai ne? — Šuvalovs iejūsminājās. — Es nekad … Jālūko atcerēties … Nē, es nekad mūžā neesmu redzējis — kā tos sauca? Kaptein, jūs tikko tos pieminējāt!

—    Vai ratus?

—          Tiešām, tā tos arī sauca. Jā. Patiesi, nevar zināt, kad un ar ko satiksies …

—    Starp citu, par tikšanos … —- Uldemīrs atgādināja.

—    Vai jums radušies kādi apsvērumi?

—          Man liekas, diezgan būtiski: vai mums vajag tik ļoti steigties?

—    Atvainojiet, mans draugs, bet es jūs nesaprotu.

—- Gribētu atgādināt vienu: mums taču nav ieroču.

*t Kā nav?

—    Ieroču. Mēs esam pilnīgi, neaizsargāti.

■— Vai tad mums kaut kas draud, protams, izņemot zvaigzni?

■— Nezinu, bet nav izslēgts.

—           Apžēlojieties, kaptein, no kurienes jums tādas do­mas? Mēs taču uzskatām, ka šeit ir saprātīgas būtnes. *,

—    Tas ir pārāk stiepjams jēdziens.

—          Hm-n, nezinu. Turklāt uz kuģa nemaz nav nekā, ko varētu saukt par ieroci, ja nu vienīgi Averova apa­ratūra, bet tā mums nekādi nevar noderēt. Kālab gan mums būtu vajadzīgi ieroči? Un kur lai mēs tos ņemtu? Muzejā — bet tos mums neparko neatdotu, jūs nevarat iedomāties, cik liela alkatība raksturīga senlietu glabā­tājiem … Nē, Uldemīr, nekavēsimies un vadīsimies no hipotēzes par saprātu identitāti…

—    Gribu cerēt, ka jums taisnība.

•— Ejam taču, ejam!

* * *

Viņi gāja pa ielu — platu, ar zāli aizaugušu joslu starp divās rindās izvietotām divstāvu mājām. Klusumu pārtrauca putnu kliedzieni.

—    Savādi, pavisam savādi… Vai viņi būtu izmiruši?

—    Viņu gluži vienkārši nav.

—          Kaptein, mans draugs, tas jau manī arī rada iz­brīnu. Nevar būt, ka viņi izbijušies no mums un aizbē­guši. Mēs speciāli nosēdāmies naktī un iespējami klu­sāk … Vai ne, kaptein?

—    Tiešām nezinu, ko domāt. Var būt…

—    Kas var būt?

—    Nē, es tāpat vien… Interesanti, no kā tās celtas.

—           Jā. Gan uzzināsim. Un arhitektūra, kā jums patīk arhitektūra? Vai jūs kaut ko saprotat no arhitektūras stiliem?

■— Hm, — kapteinis noteica.

—    Vai jūs ko gribat sacīt?

—           Man ir dīvaina sajūta… Saprotiet, tas viss ļoti atgādina… ' „

—    Runājiet taču, ko jūs vilcinātiesl

—    Baidos pateikt kādu muļķību.

—           Mans draugs, mūsu izteikumus neviens nepierak­sta, un es domāju, ka esam sarunājuši jau milzums muļ­ķību. Viena vairāk vai mazāk — tam nav nozīmes. Tā­tad? …

—           Man liekas, es tās pazīstu: gandrīz tādas pašas mājas būvēja tajā laikā, kad es biju… Vārdu sakot, manā laikmetā.

•— Jūsu laikmetā?

—          Tieši tā. Šīs raksturīgās aprises, lielie logi… Tiesa, es nezinu, cik ilgi pēc mums vēl turpināja tādas

būvēt.

—    Vai jūs gribat sacīt, ka esat dzīvojis tādā mājiņā?

—          Mēs tādās lielākoties atpūtāmies. Dzīvojām pilsē­tās, tāpat kā jūs.

—          Pagaidiet. Ja katram laikmetam atbilst savs stils…

—           Uz Zemes tā bija. Tomēr es pazīstu šīs celtnes, bet nekādi nevaru piekrist tam, ka mēs būtu nokļuvuši laikmetā, kas līdzīgs manējam. Tādā gadījumā šeit ostu pēc benzīna.

—           Es arī nepieļauju tādu iespēju. Turklāt, cik atce­ros, arhitektūras stilus noteica celtniecības inženierteh­niskais līmenis, materiālu veids.., No kā jūs būvējāt savas mājiņas?

9— No betona, ķieģeļiem ..

—          Vai tad, jūsuprāt, arī šeit mājas būvētas no be­tona?

—          Var pieiet un apskatīt. Kaut vai šeit. Goda vārds, savā laikā esmu redzējis desmitiem tādu mājiņu …

Nu ko, pieiesim ,,. Jā, bet kā mēs tiksim pāri ļ $« Kādēļ tas te ir?

—          Sēta, — Uldemīrs paskaidroja. — Iežogojums. Lai neietu pie mājas klāt.

—          Muļķības. Kāda jēga uzbūvēt māju un izdarīt tā, lai neviens tai nevarētu pieiet klāt?

—    Neviens, izņemot tos, kam bija tiesības.

—          Vai gribat sacīt, ka tādā veidā viņi aizsargājās no dzīvniekiem?

—          Ak dievs, •— Uldemīrs nopūtās. Tagadnes cilvēki bieži vien nesaprata visvienkāršākās lietas. — Labi, pa­gaidiet, es tūlīt pārrāpšos pāri. *