— Es kopā ar jums, — Šuvalovs teica. — Ļoti interesanti, vai mājas iekšpuse arī līdzīga…
— Nē, Uldemīrs atsacīja. — Vai nu mazums pārsteigumu var tur būt. Vispirms es viens pats.
— Tā ja, — padomājis Šuvalovs noteica, — tas ir saprātīgi. Dīvaini, kaptein, bet jūs sākat mani inficēt ar savu piesardzību. Arī es jau sāku domāt, ka var gadīties kādi nepatīkami pārsteigumi, lai gan mans veselais saprāts un dzīves pieredze protestē pret to.
Uldemīrs jau bija pārrāpies pāri žogam cilvēka augstumā. Viņš atgriezās.
— Kādas dzīves pieredzi jūs domājāt?
Negals ar jums, —Šuvalovs atbildēja un atmeta ar roku. — Ejiet nu. Un esiet uzmanīgs.
* * *
Viņš iegāja dārzā. Iemīta taciņa veda apkārt mājai — acīmredzot ieeja atradās otrā pusē. Lielie logi no iekšpuses bija cieši aizklāti. Uldemīrs gāja, gaidot, ka teju, teju no stūra viņam virsū metīsies suns. Viņu pārņēma dīvaina sajūta: pēkšņi likās, ka nekas nav bijis un viņš uz Zemes uzmanīgi tuvojas kādai mājiņai, tūlīt satiks cilvēku un, nepiepūloties kontakta nodibināšanai, sāks runāties kā ar labu paziņu un tiks saprasts.
Viņš piegāja pie pašas mājas. Pārlaida ar roku pār balto un raupjo sienas virsmu. Ķieģeļi? No tiem nebija ne vēsts. Betons? Nē, diez vai tas bija betons. Uldemīrs iebāza roku kabatā un izņēma kutera startera atslēgu. Mēģināja paurbināt sienu, kas viegli padevās. Nē, kas nu par betonu, visticamāk, tas bija māls. Bet dziļāk? Koks. Tas jau sniedz priekšstatu par laikmeta līmeni. Lai gan uz Zemes no koka būvēja tūkstošiem gadu. Iesim tālāk …
Viņš apgāja mājai apkārt. Šeit bija pagalmiņš. Nekādu šķūnīšu vai garāžu, nekā, kas norādītu uz saimniecības, ekonomikas raksturu. Toties bija šūpoles. Uldemīrs juta, ka acis kļūst miklas. Šūpoles. Tādas pašas, kādās viņš bija šūpojies bērnībā.
«Jā,» viņš nodomāja, «šūpoles. Un koks. Arī mēs savā laikā būvējām tādas mājas. Mūsu logi. Un jumts.»
Kas te vēl ir? Aka. Tātad ūdensvada nav. Parasta, zemē ierakta aka ar diezgan primitīvu grieztuvi. Uldemīrs piegāja, ieskatījās iekšā. Tālu apakšā bija ūdens. Viņa seja atspīdēja uz gaišzilo debesu fona, vaibsti nebija saskatāmi. Pēkšņi sagribējās dzert. «Tu taču nezini, kas tas par ūdeni,» kūtri pretojās veselais saprāts. «Lai arī atmosfēra izrādījās derīga, tas vēl neko nenozīmēs».» Veselais saprāts aiz pienākuma protestēja, bet rokas pa to laiku jau satvēra ādas spaini — šo trauku nekā citādi nevarēja nosaukt —, kas lēni laidās lejā, iesiets spurainā virvē… Pie tās bija piesiets akmens, lai spainis iesmeltu ūdeni, nevis peldētu pa virsu. Uldemīrs pacēla spaini un nomalkoja. Garšīgs ūdens. Kaut kāda piegarša ir, bet labs, garšīgs, auksts ūdens.. %
Viņš nolika spaini zemē un pagriezās pret māju.
Te jau ir durvis. Visi apmēri — gan durvju, gan* pašas mājas — liecina, ka šeit dzīvo nevis vienkārši mums līdzīgas būtnes, bet cilvēki. Patiešām — spainis ir tik ļoti cilvēcisks izgudrojums… Un šūpolesl Kam tad tās domātas, ja ne cilvēkiem?
Labi, mēģināsim ieiet mājā.
Viņš apņēmīgi piegāja klāt. Lievenis — trīs pakāpieni. Uzkāpsim. Durvis. Droši vien aizslēgtas.
Uldemīrs nospieda rokturi. Durvis atvērās.
Aiz tām bija tumšs. Un Uldemīrs iegāja tumsā.
$ & tķ
Šuvalovs nepacietīgi mīņājās. Viņu tirdīja ziņkāre. Viņš paskatījās pulkstenī: bija pagājušas tikai sešas minūtes. Kapteinis varētu arī pasteigties. Bija pilnīgi neiespējami stāvēt un neko nedarīt: laiks gāja. Šuvalovs pašķielēja uz bezrūpīgi spīdošo sauli *un negaidot padraudēja tai ar pirkstu. Tūlīt pat atskatījās: vai kāds nav redzējis?
Viņam likās, ka kāds vai kaut kas pazibēja un nozuda aiz asā stūra tuvīnajā krustojumā. Taisnu stūru šeit, liekas, nemaz nebija. Kaut kas dzīvs. Vai tiešām kontakts tomēr notiks šeit?
Šuvalovs vēlreiz palūkojās uz māju. kapteiņa nebija. Tad zinātnieks, sirdīgi atmetis ar roku, steidzīgi, gandrīz vai skriešus, devās turp, kur bija ievērojis kustību.
Aiz stGra neviena nebija. Viņš apjucis apskatījās visapkārt. Paskrēja mazliet uz priekšu. Apstājās. Pagriezās atpakaļ. Atkal apstājās. Saņēmies skaļi uzsauca:
— Ei! Vai te kāds ir?
Ap viņu bija klusējošas mājas, nekur nebija manāma ne mazākā kustība, nebija dzirdama ne skaņa, tikai kārtīgajos dārziņos, kur auga koki un ziedēja sarkanas, zilas un violetas puķes, šalca lapotne. Puķes auga nevis kā pagadās •— ziedi veidoja rakstu, kam acīmredzot bija kāda jēga. Šīs līnijas bija pārāk sarežģītas, lai neko nenozīmētu.
-— Tikai tā licies, — viņš vīlies nomurmināja. Un pagriezās, lai dotos atpakaļ uz to māju, kurā bija iegājis Uldemīrs.
Viņam aiz muguras stāvēja četri.
— Ahā, — Šuvalovs apjucis noteica. — Te nu jūs esat. Sveicināti.
SESTĀ NODAĻA
Ikvienam, kas grib mūžu nodzīvot mierīgi, bez pārsteigumiem un uztraukumiem, es iesaku neiet svešās mājās, kur aizklāti logi un valda klusums. Paejiet garām, neļaujieties kārdinājumam, un jūs izvairīsieties no visa, kas varētu traucēt jūsu dzīves rāmo plūdumu, un vecumā jums nebūs tādu atmiņu, kas liktu ko nožēlot.
Tā ir novēlojusies gudrība, kā saka franči — asprātība uz kāpnēm. Toreiz es atrados tādā stāvoklī, ka man tieši bija nepieciešams kaut kas negaidīts, personīgi negaidīts, tā sacīt, mans personīgais piedzīvojums. Nepietika ar to, ka visa ekspedīcija bija nokļuvusi sprukās, kādās labāk jau nenokļūt. Man ar to bija par maz, jo kopīgais piedzīvojums neatviegloja manu stāvokli, nemazināja atbildību par kuģi un cilvēkiem, kas gūlās uz mani — kapteini un ko izjutu pat miegā. Nekad nebiju izvairījies no atbildības, bet tagad jutu, ka nepieciešama' atelpa, kaut kāda intermēdija, tas, ko manā laikā sauca par izlādēšanos. Tāpēc es piekritu (lai gan tas neatbilda noteikumiem) pavadīt Šuvalovu uz planētu kontaktu nodibināšanai ar tās iedzīvotājiem, lai gan pareizāk un saprātīgāk būtu bijis palikt uz kuģa: es atbildēju par kuģi, nevis par kontaktiem. Savu piekrišanu motivēju tā: ja kuģim vispār kaut kas draud, tad šo draudu avots ir tikai planēta, no izplatījuma tos gaidīt nevarēja. Aiz tā paša iemesla pārrāpos pār žogu un pagalmā padzēros aukstu akas ūdeni, bet pēc tam atvēru durvis, kas izrādījās vaļā, un devos tumsā.