Paspēru dažus soļus, izstiepis rokas, lai neuzskrietu kaut kam virsū; es virzījos uz priekšu piesardzīgi, cenšoties netraucēt klusumu. Tomēr zem kājām iečīkstējās grīda, un es pamiru, bet nekas nenotika. Mazliet pastāvēju, lai acis pierastu pie apgaismojuma, pareizāk — pie tā trūkuma, un sapratu, ka atrodos priekšnamā. Tas bija diezgan plašs, gandrīz bez mēbelēm, tikai pakaramais pie sienas, ļoti līdzīgs tiem, kādi bija uz Zemes manā laikā, un stūrī stāvēja tāds kā ķeblītis, kā soliņš — es nevarēju labi saskatīt un nemēģināju ari izpētīt. Priekšnams bija iegarens, .bez tām durvīm, pa kurām ienācu, tur atradās vēl divas — vienas pa labi, otras galā, man priekšā. Pārlaidu ar roku pār sienu, cenšoties atrast slēdzi, un neatradu to. Man tikai vēlāk ienāca prātā, ka mājā gluži vienkārši var hebūt elektrības. Viss bija tik līdzīgs tam, kas ir uz Zemes, ka likās, tikai jāieiet istabā un noteikti ieraudzīšu galdu . un dīvānu, kaktā televizoru, grāmatplauktu un pusduci krēslu, pie sienas zvērādu vai sienas segu, Šūniņa vai kāda cita akvareli. Kaktā būs stāvlampa, bet no griestiem nokarāsies gaismeklis ar plastmasas kupoliem divām trim lampiņām. Vārdu sakot, man likās, ka tūlīt atvēršu durvis priekšnama galā — jo tad, ja iešu pa labi, nokļūšu virtuvē, vannas istabā un tā tālāk —, atvēršu durvis uz istabu un kāds pagriezīs galvu, uz mirkli atraujoties no televizora, un pazīstamā balsī teiks: «Kur tu tik ilgi biji pazudis? Sēdies. Vai ēst gribi?»
Tik spēcīga šī grūti izskaidrojamā sajūta bija, ka man pēkšņi sāka likties smieklīgi te zagties uzr pirkstgaliem, it kā es būtu atgriezies mājās pēc nedēļu ilgas noziedzīgas prombūtnes. Noklepojos, lai brīdinātu to, kam jāatrodas istabā, lai nenobiedētu viņu ar savu negaidīto parādīšanos. Tad es piegāju pie durvīm un atvēru tās.
Es atvēru, iegāju, un man kļuva neomulīgi. Jo tas, ko es, kamēr acis pierada pie tumsas, biju tikko priekšnamā iztēlojies, patiesībā varēja eksistēt tikai manā iztēlē, to es lieliski zināju un iekšēji biju gatavs tam, ka īstenībā ieraudzīšu pavisam ko citu. Jo lielāks bija mans izbrīns, pat varbūt ne izbrīns, bet gandrīz vai bailes, kad ieskatījos un ieraudzīju, ka iztēle šoreiz ir it kā skatījusies caur sienu un redzējusi to, kas atrodas šajā telpā.
Jo te patiešām atradās galds. Un krēsli. Kaut kas bija piekārts pie sienas. Tiesa, nebija televizora un neviens* nesēdēja pie tā. Bet bija dīvāns. Un kāds aizmidzis gulēja uz dīvāna, ja ieklausījās, varēja sadzirdēt tikko manāmu vieglu, ritmisku elpu. Pie dīvāna bija paklājiņš, un tas, kas uz tā stāvēja, smieklīgi atgādināja mūsu Zemes čības bez kapēm, bet to lielums bija tāds, ka varēja nešauboties sacīt —• uz dīvāna guļ sieviete; starp citu, arī elpa liecināja to pašu.
Es pastāvēju, raudzīdamies viņā; viņa bija apsegusies ar vienkrāsainu segu — pustumsā nevarēju atšķirt krāsu. Es neskatījos pārāk cieši, lai viņa miegā nejustu manu skatienu un nepamostos (negribēju viņu modināt, pietika jau ar to, ka biju bez atļaujas ielauzies). Neizskaidrojamā jūtu uzplūdumā es nevis apmierinājos ar izlūkgājiena,rezultātiem, lai klusi izietu, atgrieztos pie Šuvalova un kopā ar viņu palauzītu galvu par to, ko darīt tālāk, — bet piegāju pie loga, piegāju droši, lai arī ne pārāk skaļi, atbīdīju cieši aizvilktos aizkarus —
istabā ielauzās rīts — un, pagriezies pret to, kura gu- lēja uz dīvāna, jautri un maigi sacīju;
— Miegamice, laiks celties!
Es tā pateicu. Biju aizmirsis, absolūti aizmirsis, ka atrodos uz nepazīstamas planētas nepazīstamā zvaigžņu sistēmā daudzu gaismas gadu attālumā no Zemes, kur šie vārdi varbūt līdzīgos apstākļos arī būtu vietā. Aizmirsis, ka reti kas spēj tā satraukt cilvēku kā pēkšņi blakus atskanošas svešas valodas skaņas, pat ar nosacījumu, ka manu runu viņš uztvertu tieši kā valodu, bet nevis, teiksim, kā suņa rejas. Es biju aizmirsis un tā pateicu.
Sieviete gulēja ar seju pret sienu; tagad viņa patri- nās ar vaigu, kā man likās, pret silto, mīksto, ērto spilvenu un miegainā balsī nomurmināja;
— Tūlīt, tūKt… vēl piecas minūtes …
— Nu… — es gandrīz iesāku runāt un pats aiz- rijos ar saviem vārdiem.
Viņa bija teikusi: «tūlīt». Un es to dzirdēju un sapratu. Tas nozīmē, ka mirkli pirms tam viņa bija dzirdējusi un sapratusi mani!
Es nebiju ne aizmidzis, ne arī piedzēries, jo šajā laikmetā biju paguvis to aizmirst. Biju vesels, nemurgoju, man nebija halucināciju.
Varbūt esmu iekļuvis lamatās? Iespējams, ka visas šīs mājas ir lamatas lētticīgiem atnācējiem no kosmosa — iekārtas, kas tumšajā priekšnamā analizē mūsu domas un atmiņas, bet istabā parāda mums to, ko mēs būtu gribējuši redzēt un dzirdēt, tādā veidā iemidzinot modrību, lai pēc tam izrēķinātos, kā to manā laikā aprakstīja Bredberijs un citi?
Ko gan vēl te varēja nodomāt?
Varbūt arī varēja, bet es gluži vienkārši nepaguvu.
Sieviete dziļi nopūtās, pagriezās pret mani un atvēra acis. Viņa ieraudzīja mani, un es ieraudzīju viņu. Ieraudzīju un teicu: