«Marstelle»: Kāpēc tādā gadījumā ekspedīcijas pārtrauca uz vairākiem gadsimtiem? Vai tiešām bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai atrastu iespēju ātrāk atgriezties?
Vadītājs: Ne gluži. Diezgan ilgu laiku tādi meklējumi vispār nenotika. Pirmo ekspedīciju laikmetā visi zināja, ka cilvēki no lidojuma neatgriezīsies, bet zināt — tas ir viens, pārdzīvot — kas cits. Nespēja uzzināt rezultātu vienmēr ir mokoša. Pie tam cilvēki ar katru gadu vairāk izjuta to prombūtni, kuri bija aizlidojuši, lai uz visiem laikiem pazustu. Ne jau tāpēc, ka būtu zaudējuši vislabākos, visievērojamākos, visvajadzīgākos, — tie, kas konkrētajā brīdī vajadzīgi visvairāk, nekad neaizlido, bet paliek tur, kur nepieciešami. Notika vērtību pārvērtēšana, un upuris zaudēja savu jēgu. Ja šie cilvēki būtu gājuši bojā, par viņiem kādu laiku sērotu, pēc tam pārstātu — saglabātu piemiņā, un viss. Taču pilnīgs informācijas trūkums, nepārtraukta sajūta, ka aizlidojušie jebkuru brīdi var iekļūt kādā briesmīgā nelaimē un nespēj pasaukt palīgā, un jūs arī nevarat un nebūtu varējuši nekādi palīdzēt, — tieši tas piespieda cilvēci ne tikai pārtraukt ekspedīcijas, bet arī atteikties no pašas idejas, lai gan šajā jautājumā bija domstarpības. Jā, cilvēki sāka ienīst pašu ideju — viņi piepeši saprata, cik viņu ir neiedomājami maz salīdzinājumā pat ar mums zināmo zvaigžņu skaitu. Cilvēks Visumā ir daudz retāka parādība nekā zvaigzne. Tādēļ ekspedīcijas ne vien tika pārtrauktas, bet pat atgādinājums par tām kļuva nevēlams un bija tāds vēl līdz mūsu dienām: cilvēce nepavisam negribēja priecāties par savu acumirklīgo stihisko cietsirdību. Citiem vārdiem, — gan pašas ekspedīcijas, gan atteikšanās no tām bija vienlīdz emocionālas, nevis racionālas darbības.
«Globinform»: Sakiet, lūdzu, vai tolaik sākās humanitāro zinātņu straujā attīstība?
Vadītājs: Tās bija sekas. Pēc tam kad upuris fc»ija nolikts uz altāra un apjēgts, nāca kārta jautājumam! kā vārdā tiek upurēts? Ko mēs nesam citām pasaulēm? Neko vairāk kā paši sevi. Bet vai patiešām mēs esam tik labi, pilnīgi un nevainojami, ka jāupurē cilvēki, lai pasniegtu citām pasaulēm šādu dāvanu? Vai nav pāragri iziet ārpus mājām? Cilvēki tā nodomāja un izlēma, ka nevajag steigties. Tad ari uzplauka zinātnes par cilvēci un sabiedrību.
«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs nevarētu īsumā . i, Mēs saprotam, ka aizkavējam jūs, to visu var atrast ari literatūrā, bet reiz jau saruna sākusies., (
Vadītājs: Labi, tikai galvenajās līnijās, jo laika patiešām maz. Laikmetā, par kuru mēs runājam, cilvēks beidzot sāka sekot senajam bauslim: iepazīsti pats sevi. Tieši šim — būtu aplami sacīt «notikumam», teiksim — šai tendencei mums tagad jābūt pateicīgiem par to, kādi esam.
«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs uzskatāt, ka mēs ļoti atšķiramies no saviem priekštečiem? Es domāju ne tikai tos, kuri sāka nopietni nodarboties ar pašizzināšanu, bet vēl senākus.
Vadītājs: Kā lai jums pasaka… Manuprāt, ārēji mēs esam līdzīgi. Neaiziriirstiet, ka rasu asimilācija un saplūšana notika nevis tajā laikmetā, par kuru mēs runājam, bet mazliet agrāk. Attiecībā uz senākajiem priekštečiem jānoskaidro, tieši kuri jūs interesē: baltie, melnie vai dzeltenie… Attiecībā uz viņu iekšējo pasauli … Ir pamats uzskatīt, ka pat šiem priekštečiem nebija mazākas dotības kā mums. Taču ārkārtīgi atšķīrās viņu morāle, ētika, zināšanu līmenis, lai gan acīmredzot gandrīz nekad nebija vērojama liela atšķirība starp divām paaudzēm, kuras sekoja viena otrai. Cilvēks mainās lēni, viņu nevar kā rūpniecības uzņēmumu pēkšņi pārveidot jaunu jūtu vai domu izlaidei. Radās nepieciešamība detalizēti izpētīt pašiem tievi — visu instinktu buķeti, emociju mežu, visas saprāta konstrukcijas un to mijiedarbes iespējas. Pat tīri matemātiski tas nav viegls uzdevums, bet šeit taču neoperēja ar skaitļiem…
«Globinform»: Atvainojiet, gribētos dzirdēt no jums —r vai secinājumi par mums un mūsu priekštečiem Ttev jūsu darba rezultāts, komplektējot kuģa ekipāžu? Vai te nav iejaukts Laika institūts? Ja tas atbilst patiesībai, tad kāds tam iemesls? Vai tiešām…
Vadītājs: Es nevaru uz jūsu jautājumiem atbildēt.
«Marstelle»: Žēl. Vai jūs tādā gadījumā nepateiktu; cik droši ir sakari ar ekspedīciju?
Vadītājs: Varu pateikt. Pašlaik sakaru nav un nevar būt. Ekspedīcija atrodas ļoti, ļoti tālu, un tās aparatūrai nav tāda jauda, lai… Tūlīt es jums parādīšu, kur tā atrodas. Šeit. Varat novērtēt attālumu. Un izdarīt secinājumu: ja arī viņi pašlaik nosūtīs informāciju, tad mēs to saņemsim tikai pēc daudziem gadiem, kad kuģis jau sen būs paguvis atgriezties. Mēs taču pagaidām .vēl nemākam uzturēt sakarus līdz- telpā. Tomēr informācija, kuru mēs paguvām saņemt, ļauj būt pārliecinātiem, ka ekspedīcija noris normāli.