«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu atšifrēt, ko nozīmē vārdi «ekspedīcija noris normāli»?
Vadītājs: Vai jūs interesē, kas tur notiek? Tur ir daudz mierīgāk nekā šeit pie mums. (Smiekli.) Viņi strādā cikliski. Darbs ar katru zvaigzni — viens cikls. Viņi iznirst no līdztel- pas zvaigznes tuvumā — tuvumā, protams,
astronomiskos mērogos —, pēc tam vairākas dienas, iespējams, pat nedēļas lēni tuvojas zvaigznei līdz attālumam, kas ērts novērošanai, nepieciešamo ierakstu izdarīšanai. Tuvošanās laiku viņi izmanto, lai atšifrētu ierakstus, kas izdarīti iepriekšējā ciklā. Protams, tas ir tikai pirmais, virspusīgais atšifrējums. Paveikuši ierakstu pie kārtējās zvaigznes, viņi izvēlas pēc saraksta nākamo, uzņem kursu uz to un atkal ienirst līdztelpā, lai izniruši sāktu visu no gala.
«Globinform»: Mēs jums ļoti pateicamies. * * *
Ekspedīcija patiešām norisēja normāli.
Visi mehānismi darbojās lieliski. Ekipāža tika galā ar saviem pienākumiem. Averovs ātri aprada ar neparastajiem apstākļiem, un Šuvalovam pret viņu nebija nekādu pretenziju. Zondēšanai paredzēto zvaigžņu sarakstā puse nosaukumu jau bija izsvītrota. Toties infor- matorijā krājās aizvien vairāk kārbiņu ar pierakstītiem kristāliem, un gaistošajos pēdējos pirmsmiega mirkļos varēja pasapņot par to, kā uz Zemes viņi.pat neatpū- tušies ķersies pie detalizētas apstrādes un ierakstu izpētes un uzzinās daudz jauna. Šuvalovs, lai gan pats sevī nosodīja šīs necienīgās jūtas, tomēr ar prieku iztēlojās, kā viņam izrādīsies taisnība un oponenti nožēlos grēkus un kaisīs sev pelnus uz galvas. Kad ekspedīcija
atgriezīsies, vajadzēs daudz pelnu .,.
* * *
— Jā! — Šuvalovs uzsauca, jo pie durvīm pieklauvēja. — Lūdzu!
Tas bija Averovs.
— Vai pabeidzāt? — Šuvalovs vaicāja. — Labi, lad…
Viņš apklusa, ieraudzījis, ka Averovs pakrata galvu.
— Kas tad nu? Vai kaut kas interesants?
— Tā liekas, — Averovs norūpējies sacīja. — Vai negribat tūlīt ieiet centrā un paskatīties?
Šuvalovs pavīpsnāja.
— Gribu vai negribu, — viņš teica, — bet acīmredzot nāksies. Ir nu gan, mans draugs, jums manieres. I ; s tūlīt, tikai pabeigšu …
— Jā, — Averovs piebilda, — ļoti interesanti. Šī zvaigznīte, ko mēs pēdējo zondējām, apzīmēta ar literu Dāls…
— Nē, — Šuvalovs pretojās, — ēs apskatīšos un redzošu pats. Komentāri būs pēcāk. Labi, pabeigšu vakarā. Ejam.
Viņš tik strauji devās prom pa gaiteni, ka Averovs l ik tikko paguva viņam sekot.
* «s *
Zinātniskajā centrā viņi vairākas reizes caurskatīja Ierakstu.
Baltajā ekrānā dejoja līkne, vijumi steidzīgi sekoja cits citam, te saspiedās un līnija kļuva gandrīz taisna, t<> izpletās un līkne kļuva līdzīga zāģa zobiem. Hronometra ciparnīcā ņirbēja sekundes, desmitdaļas kūleņoja kā akrobāti, simtdaļas neatšķirami saplūda kopā. Nebaidot līnija strauji metās augšup un itin kā iedūrās ekrāna malā. Izskatījās, ka līkne, pāršķēlusi malu, aiz- i<-l kaut kur izplatījumā, un pagāja vismaz pusotras n< kundes, līdz tā atgriezās savā vietā un atkal sāka dejot zāģa zobi.
— Tāda smaile, — sacīja Averovs, pārmaiņus raudzīdamies uz ekrānu un Šuvalovam sejā. — Protams, es neesmu pārliecināts, ka mana interpretācija pareiza, taču man tūlīt pat likās …
— Pagaidiet, mans draugs, — Šuvalovs viņu maigi pārtrauca. — Ar secinājumiem nesteigsimies. Parādiet vēlreiz. Esiet tik laipns, lēnāk.
Pagāja dažas sekundes.
— Mans draugs, vai kaut kas nav kārtībā?
— Nē … es tikai uztraucos.
— Kāpēc gan, doktor.., Nevajag jau tūlīt iedomāties visļaunāko.
Šajā mirklī viņi abi jutās kā ārsti pie slimnieka gultas, turklāt nevis sveša, bet sava tuvinieka gultas.
Averovs beidzot pārslēdza režīmu. Viņa seja atkal kļuva mierīga, tikai acis, bieži mirkšķinoties, liecināja par satraukumu.
Šoreiz līkne vijas lēni kā pieēdis pitons, sekundes desmitdaļas lodziņā nevis ņirbēja, bet laiski līda, simtdaļas slinki griezās. Līnija atkal sāka plūst augšup, tagad tā pacēlās lēni, bet neatlaidīgi, un šī nesteidzīgā kustība izskatījās varena, neapturama. Beidzot līkne sasniedza maksimumu, un zinātnieki ilgi gaidīja, līdz tā lejupslīdē atkal parādījās.
— Kāda ir rezonanse? — Šuvalovs painteresējās.
— Jūtama. Tūlīt parādīšu.
Viņi novēroja arī rezonansi.
— Līdzīga, — nomurmināja Šuvalovs, kad Averovs bija ieslēdzis dešifratoru. — Ļoti līdzīga. Tomēr… nepaļausimies tikai uz atmiņu. Lūdzu, paņemiet «Maiņzvaigznes», sesto kaseti, tur ir par pārnovām…
— Es atceros, — mazliet aizvainoti atsaucās Averovs, un Šuvalovs negribot pasmaidīja.
Averovs izņēma vajadzīgo kaseti — tās gulēja ligzdās kā bišu šūnas un aizņēma visu šķērssienu. Ielika kaseti aparātā. Ieslēdza.
— Mans draugs, esiet tik laipns, pārslēdziet uz lielo
ekrānu.
Viņi saspringti vēroja. Skats bija līdzīgs: tie paši līknes līganie vijumi un negaidītās smailes, atkal miers —» un rezonanses straujais pacēlums.
— Jā-ā … — Šuvalovs nopūtās.
— Profesor, vai jūs pievērsāt uzmanību, — laiks precīzi atbilst Kristiansena noteiktajam. Viens, komats, sešsimt astoņdesmit sekundes. Vistipiskākais variants. Procesa otrā stadija.
— Jā, — Šuvalovs izrunāja tik lēni, ka likās, šis īsais vārds nekad nebeigsies: «Jjjjjāāāāā…». —• Es teiktu, ka mums veicies. Reta veiksme, lai gan šajā situācijā tādi vārdi ir zaimi. Salīdzināsim… mans draugs, salīdzināsim iespaidus.