— Ja Kristiansenam taisnība …
Averovs brīdi klusēja, it kā gaidīdams, ka viņu tūlīt pārtrauks. Patiešām, Šuvalovs izmantoja pauzi:
— Citiem vārdiem — ja mums abiem taisnība; sauksim lietas īstajos vārdos.
— Ja teorija pareiza, tad pārnovas uzliesmojums gaidāms visdrīzākajā laikā.
— Kad tieši? Vismaz ļoti aptuveni, pēc jūsu domām — kad?
— Pēc dažiem gadiem …
Šuvalovs mirkli klusēja, viņš, pievēris acis, domāja.
— Iespējams, ka tā. Daži gadi. Daži gadi… Ja nu mēs abi tomēr kļūdāmies? Cik zināms, pats Kristiansens taču nekad nav novērojis nevienu pārnovu he veidošanās procesā, ne uzliesmojot. Viņam nav bijis īsta materiāla. Vismaz viņš to nekur nenorāda..Tajā laikā mūsu Galaktikas robežās pārnovu nemaz nebija. Viņš varēja novērot to, kas atrodas Magelāna Mākonī, bet tādā attālumā kļūdas iespēja ir pārlieku liela… — Viņš atkal apklusa, tad atmeta ar roku, it kā noraidot kaut ko. — Lai gan vienalga — mums taču citas teorijas pagaidām nav… Labi. Strādāsim. Zvaigznes parametri mums ir. Esiet tik laipns, sēdieties pie skaitļotāja un ievadiet tos… Pašlaik mēģināsim aprēķināt sprādziena iespējamo jaudu. Kā summāro, tā arī atsevišķos izstaro juma komponentos.
Averovs ātri sastādīja un ievadīja programmu. Tagad vajadzēja gaidīt rezultātu.
— Averov, mans draugs l ļU Vai jūs labi zināt vēsturi?
— Es? — Averovs neuzņēmīgi paplēta rokas. — Atklāti sakot, man nav bijusi nepieciešamība… Nezinu … Man liekas, es tajā pietiekami labi neorientējos. Ja vien jūs domājat vēsturi vispār, nevis..,
— Tieši vispār. Arī es agrāk neesmu interesējies, bet, kad ekspedīcija bija apstiprināta un ekipāžas problēma atrisināta …, es paguvu šo to izlasīt.
■— Vai kaut ko interesantu par mūsu tematu?
— Nē, nē — es domāju ko gluži citu.., Mūsu priekšteči palaikam bijuši ļoti cietsirdīgi. Es sarku, to uzzinādams. Starp citu, bijis tāds soda veids… — Viņš uztvēra Averova atvainojošos skatienus. — Tas bija tīšas slepkavības veids, ar likumu atļauts. ♦ « Cilvēku piesēja pie lielgabala — tikai ņemiet vērā, ka runa nav par iekārtu orientētas elementārdaļiņu plūsmas iegūšanai. Es baidos, ka nemācēšu pietiekami precīzi paskaidrot, es pats arī ne sevišķi labi izprotu uzbūves un darbības principu, bet, ar vienu vārdu, tā bija mašīna cilvēku nogalināšanai — tur kaut ko darīja, tad sekoja sprādziens un nelaimīgo sarāva gabalos .. 4
— Profesor!
— Jā, jā, es jūs saprotu, ka to nevar klausīties nenodrebot, es burtiski stingu, to lasot, bet tur taču bija arī ilustrācijas, vai jums ir gadījies redzēt šos senos izdevumus? Es sāku runāt par to tādēļ, ka, ja skaitļotājs apstiprinās manu hipotēzi, tad mēs visi, visa cilvēce izrādīsies tādā stāvoklī, kādā atradās pie lielgabala piesietais.
— Profesor, es atsakos to klausīties!
— Jums taisnība, jums taisnība, atvainojiet mani, esiet tik laipns. Laikam atbilde jau gatava.
Viņi palūkojās uz ekrānu.
— Tagad aprēķināsim, — sacīja Šuvalovs, — cik liela būs jauda tādā attālumā no izstaro juma avota, kāds atbilst Dāla zvaigznes attālumam no Zemes.
— Man liekas, nav nekā briesmīga. — Kad rezultāts parādījās uz ekrāna, Averovs atviegloti uzelpoja. — Temperatūra nepaaugstināsies pat minimāli. — Viņš noslaucīja pieri. Sajūta, ka briesmas ir garām, viņu darīja runīgu, kāds tas nekad nebija. — Vai zināt, jūs mani gluži vienkārši nobaidījāt. Manā iztēlē sāka raisīties briesmīgas ainas. Es pat nezinu, vai tās varētu aprakstīt … Un šī šausmīgā, nospiedošā baiļu sajūta. Nekad mūžā nav nācies justies tik pazemotam… — Averovs runāja atklāti, kā bija pieņemts tā laikmeta cilvēkiem. — Es priecājos, ka viss būs labi… — Viņš nevarēja beigt runāt, vajadzēja izlādēties no^ pēdējās pusstundas nervu saspringuma, nomierināties vārdu plūdos. — Tagad patiešām var teikt, ka mums veicies! Tūlīt pat jāatgriežas pie zvaigznes, es nešaubos, profesor, ka jūs nekavējoši dosiet rīkojumu atgriezties orbītā, izdarīt pēc iespējas vairāk ierakstu un — tūlīt atpakaļ uz Zemi, lai savlaicīgi sagatavotu visus novērošanas līdzekļus un novērotu, novērotu līdz pašam uzliesmojuma brīdim un vēl visu, kas notiks pēc tam. Kāda lieliska iespēja pārbaudīt teoriju, iedomājieties tikai — mēs varēsim noskaidrot, vai.process patiešām noris vairākās stadijās vai arī šī hipotēze ir aplama … — Viņš beidzot apklusa, pierē ievilkās grumbas. — Profesor, jūs nepiekrītat? Vai man nav taisnība?
Šuvalovs pārlaida ar plaukstu acīm, kā drudzī nodrebēja viņa pleci.
— Mīļo puisēn… •— Viņš nosacīja nevis nikni, bet nogurušā, pavisam klusā balsī. — Mīļo pieaugušo puisēn … Temperatūra necelsies, te jums taisnība. Bet cietais starojums?
Averovam kaklā iestrēdza kamols.
— Jūs domājat…
— Vai tad šeit ir kāds iemesls šaubām? Vai tāpat nav redzams? Jums neko neizsaka cietā starojuma jauda? Tādā gadījumā paņemiet kosmobioloģijas enciklopēdiju, ielūkojieties tur, kur runa ir par mutācijām, kas rodas starojuma ietekmē… Jums taisnība. Zeme kā debess ķermenis diez vai: izjutīs kādas neērtības no tā, ka piecpadsmit gaismas gadu attālumā uzliesmos pārnova. Bet dzīvība, dzīvība … Vai tiešām jūs uzreiz neiedomājāties, ka starojums, ko Zeme saņems uzliesmojuma rezultātā un kas ilgs ne jau vienu vai divas dienas, neizbēgami radīs mutācijas, radīs neparedzamas pārmaiņas visa dzīvā ģenētiskajā ainā, no vienšūnas būtnēm, pat vīrusiem, līdz mums? Iztēlojieties to vismaz uz mirkli, un jūs pa īstam pārņems šausmas …
Iestājās klusums. Varbūt pustumsa kuģa zinātniskajā centrā veicināja fantāzijas kaprīzes, turklāt Averovam bija pielipis arī Šuvalova uztraukums — viņam sāka rēgoties, ka no kaktiem lien ārā kroplīgas būtnes, daudzkājainas, mazām galviņām, tukšu un aukstu skatienu — brīnišķīgās cilvēces pretīgie mantinieki, cilvēces, kura tik grūtā ceļā sasniegusi tagadējo pilnību… Averovs izdvesa tādu skaņu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi.