Выбрать главу

—    Ja Kristiansenam taisnība …

Averovs brīdi klusēja, it kā gaidīdams, ka viņu tūlīt pārtrauks. Patiešām, Šuvalovs izmantoja pauzi:

—          Citiem vārdiem — ja mums abiem taisnība; sauk­sim lietas īstajos vārdos.

—          Ja teorija pareiza, tad pārnovas uzliesmojums gai­dāms visdrīzākajā laikā.

—          Kad tieši? Vismaz ļoti aptuveni, pēc jūsu do­mām — kad?

—    Pēc dažiem gadiem …

Šuvalovs mirkli klusēja, viņš, pievēris acis, domāja.

—          Iespējams, ka tā. Daži gadi. Daži gadi… Ja nu mēs abi tomēr kļūdāmies? Cik zināms, pats Kristiansens taču nekad nav novērojis nevienu pārnovu he veidoša­nās procesā, ne uzliesmojot. Viņam nav bijis īsta ma­teriāla. Vismaz viņš to nekur nenorāda..Tajā laikā mūsu Galaktikas robežās pārnovu nemaz nebija. Viņš varēja novērot to, kas atrodas Magelāna Mākonī, bet tādā attālumā kļūdas iespēja ir pārlieku liela… — Viņš atkal apklusa, tad atmeta ar roku, it kā noraidot kaut ko. — Lai gan vienalga — mums taču citas teori­jas pagaidām nav… Labi. Strādāsim. Zvaigznes para­metri mums ir. Esiet tik laipns, sēdieties pie skaitļotāja un ievadiet tos… Pašlaik mēģināsim aprēķināt sprā­dziena iespējamo jaudu. Kā summāro, tā arī atsevišķos izstaro juma komponentos.

Averovs ātri sastādīja un ievadīja programmu. Tagad vajadzēja gaidīt rezultātu.

—    Averov, mans draugs l ļU Vai jūs labi zināt vēs­turi?

—    Es? — Averovs neuzņēmīgi paplēta rokas. — At­klāti sakot, man nav bijusi nepieciešamība… Ne­zinu … Man liekas, es tajā pietiekami labi neorientē­jos. Ja vien jūs domājat vēsturi vispār, nevis..,

—    Tieši vispār. Arī es agrāk neesmu interesējies, bet, kad ekspedīcija bija apstiprināta un ekipāžas pro­blēma atrisināta …, es paguvu šo to izlasīt.

■— Vai kaut ko interesantu par mūsu tematu?

—    Nē, nē — es domāju ko gluži citu.., Mūsu priekšteči palaikam bijuši ļoti cietsirdīgi. Es sarku, to uzzinādams. Starp citu, bijis tāds soda veids… — Viņš uztvēra Averova atvainojošos skatienus. — Tas bija tīšas slepkavības veids, ar likumu atļauts. ♦ « Cilvēku piesēja pie lielgabala — tikai ņemiet vērā, ka runa nav par iekārtu orientētas elementārdaļiņu plūsmas iegū­šanai. Es baidos, ka nemācēšu pietiekami precīzi pa­skaidrot, es pats arī ne sevišķi labi izprotu uzbūves un darbības principu, bet, ar vienu vārdu, tā bija mašīna cilvēku nogalināšanai — tur kaut ko darīja, tad sekoja sprādziens un nelaimīgo sarāva gabalos .. 4

—   Profesor!

—    Jā, jā, es jūs saprotu, ka to nevar klausīties neno­drebot, es burtiski stingu, to lasot, bet tur taču bija arī ilustrācijas, vai jums ir gadījies redzēt šos senos izde­vumus? Es sāku runāt par to tādēļ, ka, ja skaitļotājs apstiprinās manu hipotēzi, tad mēs visi, visa cilvēce izrādīsies tādā stāvoklī, kādā atradās pie lielgabala pie­sietais.

—    Profesor, es atsakos to klausīties!

—   Jums taisnība, jums taisnība, atvainojiet mani, esiet tik laipns. Laikam atbilde jau gatava.

Viņi palūkojās uz ekrānu.

—   Tagad aprēķināsim, — sacīja Šuvalovs, — cik liela būs jauda tādā attālumā no izstaro juma avota, kāds atbilst Dāla zvaigznes attālumam no Zemes.

—    Man liekas, nav nekā briesmīga. — Kad rezul­tāts parādījās uz ekrāna, Averovs atviegloti uzelpoja. — Temperatūra nepaaugstināsies pat minimāli. — Viņš noslaucīja pieri. Sajūta, ka briesmas ir garām, viņu da­rīja runīgu, kāds tas nekad nebija. — Vai zināt, jūs mani gluži vienkārši nobaidījāt. Manā iztēlē sāka raisī­ties briesmīgas ainas. Es pat nezinu, vai tās varētu ap­rakstīt … Un šī šausmīgā, nospiedošā baiļu sajūta. Ne­kad mūžā nav nācies justies tik pazemotam… — Ave­rovs runāja atklāti, kā bija pieņemts tā laikmeta cil­vēkiem. — Es priecājos, ka viss būs labi… — Viņš nevarēja beigt runāt, vajadzēja izlādēties no^ pēdējās pusstundas nervu saspringuma, nomierināties vārdu plūdos. — Tagad patiešām var teikt, ka mums veicies! Tūlīt pat jāatgriežas pie zvaigznes, es nešaubos, profe­sor, ka jūs nekavējoši dosiet rīkojumu atgriezties or­bītā, izdarīt pēc iespējas vairāk ierakstu un — tūlīt at­pakaļ uz Zemi, lai savlaicīgi sagatavotu visus novēro­šanas līdzekļus un novērotu, novērotu līdz pašam uz­liesmojuma brīdim un vēl visu, kas notiks pēc tam. Kāda lieliska iespēja pārbaudīt teoriju, iedomājieties tikai — mēs varēsim noskaidrot, vai.process patiešām noris vairākās stadijās vai arī šī hipotēze ir ap­lama … — Viņš beidzot apklusa, pierē ievilkās grum­bas. — Profesor, jūs nepiekrītat? Vai man nav tais­nība?

Šuvalovs pārlaida ar plaukstu acīm, kā drudzī no­drebēja viņa pleci.

—    Mīļo puisēn… •— Viņš nosacīja nevis nikni, bet nogurušā, pavisam klusā balsī. — Mīļo pieaugušo pui­sēn … Temperatūra necelsies, te jums taisnība. Bet cie­tais starojums?

Averovam kaklā iestrēdza kamols.

—    Jūs domājat…

—    Vai tad šeit ir kāds iemesls šaubām? Vai tāpat nav redzams? Jums neko neizsaka cietā starojuma jauda? Tādā gadījumā paņemiet kosmobioloģijas encik­lopēdiju, ielūkojieties tur, kur runa ir par mutācijām, kas rodas starojuma ietekmē… Jums taisnība. Zeme kā debess ķermenis diez vai: izjutīs kādas neērtības no tā, ka piecpadsmit gaismas gadu attālumā uzliesmos pārnova. Bet dzīvība, dzīvība … Vai tiešām jūs uzreiz neiedomājāties, ka starojums, ko Zeme saņems uzlies­mojuma rezultātā un kas ilgs ne jau vienu vai divas dienas, neizbēgami radīs mutācijas, radīs neparedzamas pārmaiņas visa dzīvā ģenētiskajā ainā, no vienšūnas būtnēm, pat vīrusiem, līdz mums? Iztēlojieties to vis­maz uz mirkli, un jūs pa īstam pārņems šausmas …

Iestājās klusums. Varbūt pustumsa kuģa zinātniskajā centrā veicināja fantāzijas kaprīzes, turklāt Averovam bija pielipis arī Šuvalova uztraukums — viņam sāka rēgoties, ka no kaktiem lien ārā kroplīgas būtnes, daudzkājainas, mazām galviņām, tukšu un aukstu ska­tienu — brīnišķīgās cilvēces pretīgie mantinieki, cilvē­ces, kura tik grūtā ceļā sasniegusi tagadējo pilnību… Averovs izdvesa tādu skaņu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi.