vaļā 110 domas, ka neesmu vairs gluži tas pats — mans es, šī nenoteiktā personība, tomēr ir noslīkusi pirms daudziem gadiem. Ne vienu reizi vien sāku rēķināt, kad īsti tas noticis, bet no tā laika vairākkārt mainījusies gadu skaitīšana, un, lai izprastu visus kalendārus, bija jākļūst lielam speciālistam. Galu galā iznāca, ka toreiz bijis kaut kāds gads pirms ēras, kurai sekojusi savukārt cita, kas bijusi tieši pirms pašreizējās) — tātad šolaiku cilvēkiem atkal bija sagribējies paostīt, kā tuvumā smaržo zvaigznes. Racionāli apsvēruši un nolēmuši atjaunot lidojumus ar pašu radīto tehniku, cilvēki, starp citu, gatavojās meklēt, vai kaut kur neatradīsies planētu pirmatklājēju mirstīgās atliekas, lai tajās vietās uzceltu pieminekļus. Tiesa, tas neietilpa mūsu ekspedīcijas pienākumos, ar to jānodarbojas tiem, kas lidos pēc mums, ja vien ar mums viss labi beigsies. Cilvēki atkal gribēja iziet lielajā kosmosā. Viņi ļoti pamatīgi sagatavojās, izprojektēja un sāka- būvēt kuģi, un tad nopietni pievērsās ekipāžas problēmai.
2*
35
Jāiedziļinās viņu domāšanas veidā. No mūsu viedokļa, viņi varbūt liekas ļoti nesteidzīgi un kautrīgi sarežģītu problēmu risināšanā. Patiesībā viņi tām pieiet daudz pamatīgāk un daudz vairāk nekā mēs rūpējas paši par sevi: tas ir, visi rūpējas par visiem, un galu galā iznāk labi. Viņi dzīvo daudz labāk par mums. Traģēdijas notiek arī viņiem, kā varēju noprast vērojot un taujājot, gadās tāpat kā ar mani, arī viņiem mirst mātes un tēvi, un bērni, solīdi sirmi bērni, nekautrēdamies raud, jo sen jau sapratuši — ir jākaunas slēpt savas jūtas, nevis atklāt. Jā, šādas traģēdijas pie viņiem notiek. Arī šajā laikmetā gadās, ka eilvēks uzskata sevi par Arhimēdu, taču, nosēžot caurām dienām vannā, spēj secināt tjkai to, ka mazgāties ir lietderīgi. Arī viņiem dzejnieks vai komponists mūžīgi skaišas uz sevi
par to, ka uzrakstījis tā, bet vajadzēja, gribējās daudz labāk. Toties viņi nopietni rūpējas par cilvēku dzīvību un fizisko un garīgo veselību, nevis ārstē slimības, bet neļauj tām rasties. Tādēļ, kad viņi bija izdomājuši lidot kosmosā, vispirms viņus nošokēja milzums neskaidrību un problēmu, ar kurām nāktos saskarties Galaktikā, un viņi bija pa īstam norūpējušies.
Kā šādu jautājumu būtu risinājuši mani laikabiedri? Viņi teiktu: puiši, gadījums bīstams, pavēlēt nevienam nevaram, bet, ja ir brīvprātīgie, — trīs soļus uz priekšu. Cilvēki iznāktu trīs soļus uz priekšu un ar to pašu mirkli būtu uzņēmušies tikpat lielu atbildību kā tie, kas visu iecerējuši un sagatavojuši. Un viss būtu bijis ļoti vienkārši. Manā laikā bija kari, un mēs tos neesam aizmirsuši, manā laikā eksistēja armijas un cilvēki, kas tām veltīja visu dzīvi, zināja, ka viņu profesija prasa nepieciešamības gadījumā riskēt ar dzīvību un, ja vajadzīgs, — to ziedot. Tie bija normāli cilvēki, kam patika dzīvot, bet tā viņi bija audzināti. Tā bija manā laikā'.
Tagād bija pavisam cits laiks, cita audzināšana un viss citādi. Kad nācās izlemt, kas tad lidos, cilvēkiem radās tādas problēmas, kādas mēs vispār nebūtu pat ievērojuši.
Viņi mīlēja, cits citu. Jā.
Arī mūsu laikmetā it kā saprata, kas ir mīlestība. Un senāk tāpat. Vienmēr ar mīlestību dzīvoja un dēļ tās mira. Tā bija mīlestība uz cilvēku. Šiem, tagadējiem, bija cita, ne mazāk spēcīga mīlestība — uz cilvēkiem. Uz visiem, cik to eksistēja dabā. (Es stāstu, ko esmu dzirdējis no viņiem pašiem. Atklāti sakot, pats nekad to neesmu izjutis, man bijuši draugi, bijuši ienaidnieki. Tie, ko nepazinu, mani vispār neuztrauca, ja nu vienīgi bērni. Tos es ar gadiem iemīlēju, ikvienu bērnu, kuru redzēju vai par kuru tiku dzirdējis, bet tas attiecās tikai uz bērniem.) Šī laikmeta cilvēku mīlestība nebija abstrakta, tā bija ļoti, ļoti konkrēta, fiziski izjūtama. Ja kādam klājās slikti, tad tikpat slikti kļuva arī viņa tuviniekiem, pēc tam tiem, kas bija tuvi šiem tuviniekiem, — beigu beigās cieta visa cilvēce. To var salīdzināt ar gadījumu, kad viens pieķeras kailam elektriskajam vadam, otrs viņu tver, lai atrautu, un pieslēdzas strāvai pats, tam pieķeras trešais, arī nokļūst zem sprieguma, un tā tālāk. Viņu cilvēce bija supersarežģīts organisms, vienots veselums (mūsu laikā to vēl kā nākas nesaprata, mēs bijām jau daudzšūnu organisms, bet vēl nebijām vienots veselums), un, ja no organisma vajadzēja kaut ko atdalīt, tas, dabiski, cieta. Ir atšķirība starp šūnas atmiršanu un ķirurģisku atdalīšanu. Cilvēki negribēja ciest nedz paši, nedz arī netieši dēļ kāda cita. Ar vienu vārdu sakot, izrādījās, ka viņi grib lidot, bet nevar: ir pārlieku cieši savā starpā garīgi saauguši.
Bija vēl viens iemesls. Lai kas arī lidotu, viņi vai citi, lidojums varēja notikt, tikai ievērojot kādu obligātu noteikumu: neviens no lidotājiem nedrīkstēja izjust ne tikvien fiziskas neērtības — nemaz nerunājot par traumām un ko citu —, viņi gribēja, lai visā lidojuma laikā neviens negūtu ne mazāko morālo skrambiņu. Viņu kuģis, manuprāt, drīzāk atgādināja sanatoriju augstai priekšniecībai, tādēļ no katra dalībnieka tika prasīta nevis fiziskā veselība un sportiskā sagatavotība, bet gan īpaša morāla elastība un plastiskums, māka kontaktēties citam ar citu bez mazākās berzes, lai visa ekipāža tās piecu locekļu mijiedarbībā eksistētu kā vienots organisms. Tajā laikā viņiem jau bija izdomātas visādas indeksu sistēmas, ar kuru palīdzību speciālisti noteica ikviena vērtību. To visu veica bez testiem — cilvēku apsēdināja, ieslēdza aparatūru, paskatījās, un kļuva skaidrs, kā viņam, pār mēru daudz, kā pietrūkst. Augstākā elastība viņu skalā bija vērta tūkstoš punktur tādu puisi varētu laist bedrē pie zobenzobu tīģeriem, un pēc piecām minūtēm tie ar savām raupjajām mēlēm laizītu viņam pēdas. Tādi cilvēki viņiem bija, turklāt ne mazums. Taču tie,"kas izšķīra ekspedīcijas likteni,-— kaut kas līdzīgs mūsu Augstākajai Padomei un Zinātņu akadēmijai kvadrātā — nolēma, kā ekipāžā .var iekļūt tikai ar indeksu, kas nav zemāks par tūkstoš divsimt punktiem! Un izrādījās, ka tādu cilvēku viņiem nav.