Gitčija Mīgvona priežu baļķu buda atradas uz zālaina pakalna ezera krastā. Aiz būdas tūlīt sākās mežs, bet pamežs ap būdu bija izcirsts, kritušie koki novākti un atstāti tikai visskaistākie, starp kuriem pavērās brīnišķīgs skats uz ezeru. Milzīgo ezeru, cik vien to tālu varēja redzēt, ieskāva mežiem klātas kalnu grēdas, kas, likās, aiztrauca zilajā tālē gluži kā neaptverama, tumša okeāna viļņi. Šaura taciņa no būdas pa nogāzi veda lejā uz augstu, slaidu apšu birztalu, kuras ēnā pie ūdens Gitčijs Mīgvons un viņa mazais dēlēns un meita, līdzi paņēmuši azaidu, bija pavadījuši daudz laimīgu vasaras dienu.
Viņu būda nebija liela, taču izskatījās glīta: sienas bija celtas no sārti brūniem baļķiem, spraugas aizbāztas ar dzeltenzaļu sūnu. Lai gan būdā bija tikai viena istaba, tajā varēja justies mājīgi. Gludi tēsto un
cieši sastiprināto pamatīgo ba]ķu grīda bija tik spodri noberzta kā nevienā citā mājā; gar vienu sienu rindā bija novietotas trīs lāviņas ar rūpīgi salocītām no Hudzona līča pārvestām košām segām. Dažas no tām bija sarkanas, dažas — baltas, dažas — zaļas, ar platām melnām joslām galos; šis košums vērta istabu līksmu un gaišu. Trīs vienrūts logi spīdēja un laistījās kā jau daždien logi; bet Šepīenam tie likās tik mirdzoši kā šautenes stobra iekšpuse — ar to viņš salīdzināja visu, kas patiesi bija ļoti tīrs, un tik tīru viņš turēja arī savas šautenes stobru. Šodien tā tika atkal eļļota un spodrināta gan no iekšpuses, gan ārpuses un tagad spīgoja savā kaktā iepretim durvīm, no kurienes to tūdaļ pamanīja visi, kas vien nāca iekšā. Šī šautene, ko viņš bija iemainījis pret četrām labām ūdeļādiņ^m faktorijā, bija visvērtīgākā no viņa mantām, kuru, jāatzīst, viņam visai daudz nebija.
Seidžo bija salasījusi un izžāvējusi meldrus, sagriezusi -tos sīkos gabaliņos un nokrāsojusi zilus, sarkanus un zaļus, pēc tam kā mazas, iegarenas koka krellītes uzvērusi uz aukliņas un vairākām kārtām pakārusi gar logiem. Prasmīgi sakārtotās daudzkrāsainās krellītes veidoja it kā rakstainu audumu. Nu gluži kā aizkari, viņa nodomāja, vai simto reizi uzmezdama tiem skatienu. Uz galda bija sarindoti visi skārda trauki, naži un dakšiņas un vidū nolikts liels klaips tikko ceptas, vēl kūpošas indiāņu maizes — tā saucamais bennoks ar iekšā iespraustu pavisam mazu eglīti, ne lielāku par plaukstu. Tā patiesi izskatījās kā mazītiņa ziemsvētku eglīte, un, lai gan svētki vēl bija tālu, Seidžo jutās gandrīz tikpat laimīga, it kā tie būtu pienākuši, arī uzsposts viss bija kā svētkos. Nelielajai dzelzs plītij, kas nospodrināta izskatījās kā jauna, nebija ne cepeškrāsniņas, ne arī kāju; tā bija novietota uz plakaniem akmeņiem, kuri tika izmantoti maizes cepšanai; mīklu vajadzēja tikai mazliet apcept uz plīts un tad nolikt apakšā starp sasilušajiem akmeņiem, kur tā no sakarsušās plīts izcepās un apbrūnēja. Citādi pusgatavo maizes klaipu būtu vajadzējis griezt uz pannas otrādi, un tas visu sarežģītu. Seidžo cepa garšīgu maizi — to es varu jums apgalvot, jo tiku to ne vienu reizi vien baudījis.
Arī Šepīens bija darījis, ko varējis, par to liecināja pilnā malkas kaste aiz plīts, nesen uzstieptā un jau izžūt paguvusi briežāda istabas vidū uz grīdas un milzīgais grāpis, kurā vārījās vislabākie gaļas gabali, kas bija iegūti, laižot darbā pie sienas pakārto vērtīgo šauteni. Šepīens bija saviem gadiem nobriedis liela auguma zēns odžibvejiem raksturīgu vara krāsas ādu un tumšām acīm. Viņš sēdēja rātni un gaidīja; tēvs bija noteicis, ka atgriezīsies šai dienā, un, kad viņš ko solīja, allaž doto vārdu turēja, ja vien kas mežā neatgadījās. Seidžo, kas bija jaunāka par brāli, brūnajām acīm spīgojot un piķa melnajām, garajām bizēm plīvojot, šaudījās no vienas vietas uz otru, gan pieskatīdama kūpošo katlu uz plīts, gan novietodama sēdēšanai koka bluķīšus ap galdu, gan vēl pēdējo reizi pielikdama roku pie meldru aizkariem.
Šepīens sēdēja tā, lai pa logu varētu labi pārredzēt ezeru, un vēroja, kad parādīsies Lielās Spalvas laiva. Viņš bija izvēlējies tālāko
istabas logu, pa kuru varēja, neviena nemanīts, pamest skatienu ārā, jo viņš nemūžam negribēja ierādīt, ka ir satraukts.
Šepīenam bija tikai četrpadsmit gadu, taču viņš jutās kā pieaudzis, jo vairāk nekā mēnesi vadīja saimniecību. Košā, rūtainā kleitā un skaistos, krellītēm izšūtos mokasīnos, kas tika auti īpašos gadījumos, Seidžo, dziesmiņu dungodama, satraukta rosījās pa istabu. Meitenei šī bija liela diena, jo ne tikai vajadzēja pārrasties mājās mīļajam tētim, bet šodien bija arī viņas dzimšanas diena. Nabaga Seidžo! Kopš māte atdusējās lauku ziediem apaugušā kapsētā, meitene reti kad saņēma dzimšanas dienas dāvanas. Viņa joprojām rotaļājās ar divām koka lellēm, ko bija pagatavojis tēvs un uzdāvinājis viņai kādā no iepriekšējām dzimšanas dienām. Šoreiz tēva nebija mājās, un viņam nebūs vairs laika kaut ko pagatavot. Abas lelles — Čilevija un Čikenija tika iznestas ārā un nosēdinātas uz sola malas. Sevišķi jautras lelles vis nelikās, lai gan ari tām, tāpat kā Seidžo, bija uzvilktas rūtainas kleitas, ar otiņu atjaunots izdzisušais sejas krāsojums un ap koka galviņām apsieti mazi lakatiņi. Lelles izskatījās gauži dīvainas: tām nebija ne pirkstu, ne deguna, ne mutes. Lellēm tas droši vien bija vienalga. «Labi, ka vismaz tādas ir!» Seidžo nosprieda, bet mēs — jūs un es — zinām, ka viņa, noņemdamās ar saimniecību, nevarēja ne iedomāties, kāds milzīgs pārsteigums viņu gaida.