Tikmēr Šepīens rāmi sēdēja un pāri istabai raudzījās pa logu laukā. Viņš vēlējās, kaut māsa tik neprātīgi neskraidītu, labāk būtu nomierinājusies un kļuvusi mazliet cienīgāka, lai gan viņš saprata, ka divi tādi ievērojami notikumi vienā dienā var izsist no sliedēm jebkuru sievieti. Bet tad viņa paša sirds iepukstējās krietni vien straujāk, un viņš tik tikko novaldījās, lai nedrāztos pie loga, jo tālu prom ezerā pamanīja sīku punktiņu.
— Māsiņ, — Šepīens pūlējās runāt lēni un skaidri kā vienmēr, — tētis brauc.
— Kur? Kur? — Seidžo iesaucās un, atbildi negaidījusi, paķēra lakatu un izmetās pa durvīm laukā. Viņa nepacietīgi vērās apkārt. — Kur, rādi ašāk!
Šepīens norādīja uz punktiņu virs ūdens.
— Tur, — viņš sacīja. — Tas mazais melnumiņš.
— A, — Seidžo novilka un pieklusa, jo kurš gan varēja pateikt, kas šis punkts ir. — Varbūt tur peld lācis vai alnis, — viņa ierunājās, cerēdama, ka brālis to noliegs.
Taču viss kļuva skaidrs, pirms viņš paspēja atbildēt.
Tālumā atskanēja tik tikko sadzirdams ass sprakšķis — tas bija šautenes šāviens, tam sekoja otrs. Seidžo un Šepīens ieklausījās; brīdi valdīja klusums; pa to laiku varēja saskaitīt līdz trim, tad atskanēja vēl viens šāviens.
— Tētis! Tētis! — Seidžo iekliedzās, bet Šepīens mierīgi noteica:
•— Jā, tur šauj tētis.
Tad, zaudējis savaldīšanos, zēns apsviedās apkārt un reizē ar māsu iemetās būdā, izrīkodams:
— Tūlīt visam jābūt gatavam!
Lai gan tēvam vēl vairākas jūdzes bija jānoairē un viņš varēja ierasties, visātrākais, pēc stundas, būdā sākās milzīga rosība. Bērni pieskrēja pie plauktiem, kur Seidžo katru gadu glabāja burkas ar melleņu un meža zemenīšu ievārījumu (šogad viņa pirmoreiz pati bija savārījusi ogas, un ievārījums viņai bija padevies garšīgs), tad uzlika lielo tējkannu uz plīts un ar garu metāla dakšiņu pārbaudīja, vai gaļa izcepusi. Tā viņi skraidīja no galda pie plīts, no plīts pie galda un atkal atpakaļ, vārdu sakot, rīkojās gandrīz tāpat, kā šādos gadījumos būtu rīkojušies visi bērni, vienalga, vai tie bagāti vai nabagi, vai karaļa bērni vai divi mazi indiāņi.
Kad pēdīgi ilgi gaidītais brīdis bija pienācis un dzeltenā kanu laiva ar modro aci un plīvojošo asti piestājusi smilšainajā krastā, visi ierunājās reizē. Gitčijs Mīgvons, izkāpis krastā un vienā rokā saņēmis abu bērnu rociņas, otru zināmu apsvērumu dēļ paslēpis aizmugurē, centās atbildēt uz visiem jautājumiem uzreiz. Viņa citkārt tik stingrā seja šķelmīgi smaidīja, kad viņš sacīja:
— Bērni, bērni, ļaujiet man ko pateikt, gribu jums ko pateikt… jā, es esmu sveiks un vesels, nevienu metisu neredzēju, jā, mūsu medību lauki ir kārtībā… taisnību sakot, gan nav, ak jā, es jutos vientuļš, bet ne tagad, un… daudz laimes dzimšanas dienā, mana Seidžo, daudz laimes dzimšanas dienā, mana mīļā meitiņ! — Tikai tagad viņš pastiepa otru roku, ko bija paslēpis aizmugurē. Tajā aiz pīta roktura viņš turēja bērza tāss groziņu tik augstu, ka bērni nevarēja sasniegt.
— Uzmanīgi, uzmanīgi! — viņš sacīja. — Skaties Seidžo, tā ir tava dzimšanas dienas dāvana. — Un viņš iedeva groziņu meitai, piekodinādams nest to prātīgi. Pēc tam viņš pievērsās Šepīenam: — Tev arī tur kas tiks, viņi ir divi.
— Tēt, kas tie divi tādi ir? — zēns jautāja, noskatīdamies, kā māsa aiziet. — Kas tai groziņā ir?
Bet Lielā Spalva sacīja, lai viņš pagaida, gan tad redzēs. Un viņi sekoja Seidžo, kas sīkiem, jocīgiem solīšiem tipināja pa taciņu uz būdu, un mazie, pērlītēm rotātie mokasīni zibēja no rūtainās kleitas apakšas. Viņa gāja ļoti piesardzīgi, lai nesakratītu groziņu, kuru turēja izstieptā rokā sev priekšā kā lielu un ļoti trauslu olu, kas pie vismazākā satricinājuma varētu sašķīst tūkstoš gabalos. Viņa nesa groziņu tik tiešām piesardzīgi, jo no tā plūda dīvainas, noslēpumainas skaņas. Mazs bērniņš, viņa nodomāja, nē, divi bērniņi… laikam tiem jābūt ļoti maziņiem, ja iznāk vietas tādā groziņā. Iegājusi būdā, viņa nolika groziņu uzmanīgi uz grīdas; kamēr Šepīens (arī viņš, ne mirkli nevilcinoties, bija klāt) pieturēja to abām rokām, Seidžo noņēma vāku un, ielūkojusies iekšā, ieraudzīja to, kas mums jau bija zināms, — divus nelielus, apaļīgus, pūkainus dzīvnieciņus, kuri ar četrām mazām ķepiņām gluži
kā roķelēm bija pieķērušies pie groza malas, un divus pārus melnu actiņu, kas mirdzēja kā kurpju podziņas un saprotoši raudzījās viņai pretī.
— Aaai! — Seidžo aizrāvās elpa. — Ai! Ai!— Tas bija viss, ko viņa spēja dabūt pār lūpām. Neko citu nevarēdama izdomāt, viņa atkal izdvesa: — Ai! — un tad beidzot iesaucās: — Lācēni, dzīvi lācēni! — (Spēļu lācīši tolaik bija pēdējais modes kliedziens, un es domāju, ka bērniem visā pasaulē šādi spēļu lācīši vai nu bija, vai arī viņi vēlējās tādus iegūt.) Meitene palieca grozu uz sāniem, un dzīvnieciņi izlīda laukā; ieraudzījusi astes, viņa uzreiz saprata, kas tie tādi ir. Tie bija vēl jaukāki nekā spēļu lācīši…
— Bebrēni, tie taču ir mazi bebrēni! — Šepīens, satraukumā nobālējis, iekliedzās, un viņa cienīgums izkūpēja kā dūmi gaisā, — īsti bebrēni, dzīvi!
Lielā Spalva tikmēr smaidīdams noraudzījās līksmajos bērnos un jutās pagalam apmierināts, ka viņa dāvana izraisījusi tādu prieku. Seidžo sēdēja uz grīdas blakus bebrēniem pārsteigumā pavērtu muti, nespēdama ne skaņu izdvest. Tagad viņai nebija vaļas pievērst tēva uzmanību aizkariem, ar kuriem viņa tā bija lepojusies, lai gan — jūs varat būt pilnīgi droši — tēva vērīgā acs tiem garām nepaslīdēja. Arī pusdienas uz plīts dzisa, un lieliskā šautene, tīra un spoža, aizmirsta karājās kaktā.