Tas viss tik ļoti mulsināja, ka Seidžo nolēma tos abus saukt vienādi — par Nieciņiem, taču Čilevijs nokārtoja visu citādi. Viņš bija ieradis gulēt zem plīts starp akmeņiem. Kādā jaukā dienā istabā sāka ost pēc sviluma, taču neviens nespēja pateikt, no kurienes smaka nāk. Tika atvērtas plīts durtiņas, izpētīta plīts iekšpuse, izgrābti pelni, uzsists pa dūmvadu, taču pēc sviluma oda aizvien spēcīgāk, kamēr kāds iedomājās palūkoties zem plīts, un tad atklājās, ka tur bezrņpīgi guļ Čilevijs, bet spalvas tam uz muguras jau nosvilušas. Bebrēns tika izvilkts ārā, bet kažokā izdegušais laukums atgādināja zīmi, kādu fermās iededzina mājlopiem. Šī zīme neizzuda visu vasaru, un pēc tās bebrus itin viegli varēja atšķirt. Ja bija vajadzīgs apdegušais bebrs, sauca Čileviju, ja neapdegu- šais — sauca Čikeniju, un tā bebrēni pierada pie saviem vārdiem, un viss galu galā nokārtojās.
Čilevijs un Čikenijs bija lieli pļāpas un mūždien tērgāja, izdvesdami dīvainas skaņas. Ja bērni kaut ko sacīja bebrēniem — un tas atgadījās visai bieži —> tie par atbildi gandrīz vienmēr abi reizē iespiedzās. Kad būdā strādāja — vai nu nesa iekšā ūdeni vai malku, vai arī slaucīja grīdu — vai smējās un sarunājās skaļāk nekā parasti, vai arī kad ieradās ciemiņš, bebrēni izlīda no mājokļa, lai redzētu, kas īsti notiek, un aiz prieka lēkāja un maisījās cilvēkiem pa kājām. Tika novērots — ja bebrēni dabūja gardāku kumosu no galda, viņi vienmēr ievilka to savā mājoklī, lai tur notiesātu vai ari noglabātu vēlākam laikam. Ja viņi līdzīgi nepaklausīgiem bērniem traucēja ciemiņus, viņiem iedeva gabaliņu bennoka un lika doties uz mājokli, taču nepagāja ilgs laiks, un viņi līda otrreiz ārā pēc vēl viena gabaliņa bennoka, tad atkal pazuda ar to mājoklī, bet pēc tam no jauna parādījās — un tā bez gala. Bebrēni ātri vien aptvēra, ka, ciemiņiem ierodoties, var dabūt bennoku, arī azaida reizes viņi ievēroja un vienmēr laikus bija klāt, vilkdami un raudami cilvēkiem aiz drēbēm, kliegdami, lai dod viņiem bennoku, un rāpdamies pa kājām klēpī. Bebri, protams, saņēma to, ko kāroja, un tūlīt, galviņas kratīdami, aizlēkšoja uz savu būdiņu zem gultas.
Ne mirkli bebri neatkāpās no bērniem un visur pacietīgi tecēja līdzi. Skrienot viņi pieplaka pie grīdas, tā ka īsās kājiņas tik tikko varēja saskatīt, un tas vērta viņus līdzīgus divām uzvelkamām rotaļlietām, kas uzvilktas nevar vairs apstāties. Visu, kas gadījās uz grīdas — mokasīnus, iekurus un citas lietas, — viņi stiepa no vienas vietas uz otru, bet vēlāk, kad paaugās un_ kļuva spēcīgāki, zaga pat žagarus no malkas kastes un vilka uz savu mājokli. Tur, asajiem zobiem sadrāzuši tos sloksnēs, izklāja guļvietas, un tās izskatījās tīras un kārtīgas. Jebkurš mazāks apģērba gabals, kas nokrita uz grīdas un netika uz vietas pacelts, aši pazuda bebru mājoklī. Pat slota tika nogāzta zemē un vilkta pa grīdu. Likās — šī slota un žagari ir viņu iemīļotākās rotaļlietas. Man šķiet, ka bebrēniem patika troksnis, kādu izraisīja šo priekšmetu vilkšana pa grīdu.
Taču vislielākā izprieca bija cīkstēšanās. Pakaļkājās izsiējušies, īsajām priekšķepām apķērušies, bebrēni spieda ^alvu pret otra plecu, pūlēdamies viens otru nogāzt zemē. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo uz platās astes un pleznainajām kājām varēja pamatīgi atbalstīties. Tā viņi ņēmās pūzdami un elsdami, kamēr viens no viņiem, juzdams, ka slīd, kāpās atpakaļ, lai nezaudētu līdzsvaru, bet otrs, cik spēka, spiedās virsū. Dažreiz zaudētājs, spēkus atguvis, devās pretuzbrukumā, un tad cīkstoņi gan virzījās uz priekšu, gan kāpās atpakaļ, gan griezās apkārt, it kā dejotu valsi. Riņķojot viņi visu laiku pūta un elsa, kliedza un spiedza, mīņājās kājām un kulstīja astes, mēģinādami pretinieku pacelt gaisā, līdz viens no viņiem, kāpdamies atpakaļ, paklupa uz astes un atmuguriski nogāzās zemē., Atbrīvojušies viens no otra, viņi kā divi nerātni bērni sāka lēkšot pa būdu. Cīkstēšanās noritēja jautrā garā, un Seidžo un Šepīens neapnikuši varēja viņos skatīties.
Parasti šis skaļais, jautrais bebru pāris ne mirkli nesēdēja mierā. Viņi vai nu nodevās trokšņainam cīniņam, vai spēlēja flautu, vai rija zobenus, vai diedelēja pie galda, vai ripināja malkas pagales, vai arī kā citādi uzjautrinājās un pierima, tikai kad aizgāja gulēt.