Taču ne vienmēr viņi bija tik kustīgi. Brīžiem viņi klusi un rāmi kā divas pelītes sēdēja viens otram blakus, ķepiņas cieši pie krūtīm piespieduši, astes uz priekšu izstiepuši, un, ne skaņas neizdvesdami, raudzī
jās apkārt un ieklausi-
jās, it kā mēģinādami izprast, kas būdā notiek. Reižreizēm, kad viņi tā viens otram blakām tupēja kā divas šokolādes krāsas fejas, Seidžo, nometusies viņu priekšā uz ceļiem, stāstīja pasaciņu un takti kratīja pirkstu viņiem pie paša purniņa, itin kā diriģēdama orķestri. Viņi sēdēja, klausījās un vēroja, kā kustas pirksts, un tad sāka šūpot galviņas uz augšu, uz leju un no vienas puses uz otru; tā bebri allaž dara, kad ir apmierināti. Pēc tam viņi sāka kratīties un šūpoties tik sparīgi, ka apkrita apkārt un vēlās pa grīdu, it kā būtu sapratuši pasaciņu un nespētu novaldīt smieklus[9]. Šepīens parasti no malas vēroja un atzina, ka tas ir smieklīgi, taču klusībā vēlējās — kaut vēl nebūtu tik liels un pats varētu piedalīties šai pasaku stāstīšanā. Reizēm tas, ka viņš uzskatīja sevi par pieaugušu, traucēja viņam uzjautrināties.
Kad bebri jutās vientuļi, viņi tumšajā, mazajā būcenītī saspiedās kopā un smalkās balstiņās smilkstēja. Seidžo, kas nekad nebija aizmirsusi savu māmiņu, saprata, kāpēc bebrēni jūtas vientuļi, un, pāņēmusi viņus rokās, klusi dungoja, lūkodama viņus nomierināt. Bebrēni pieglaudās pie meitenes un, visu laiku cieši turēdamies kopā, it kā baidīdamies viens otru pazaudēt, piespieda mazītiņos purniņus pie siltā un mīkstā meitenes kakla. Pēc brīža smilkstēšana norima un, uz kādu laiku visu varbūt aizmirsuši, viņi dziļi nopūtās un, laimē iekunkstēdamies, ieslīga miegā.
Kaut arī bebrēni draiskojās, klaigāja un niekojās, viņi tomēr bija tikai divi mazi noklīduši dzīvnieciņi. Viņi mīlēja šos abus cilvēkbērnus, tāpat kā mīlēja savu tēti un māmiņu, kurus bija zaudējuši, tomēr nemūžam neaizmirsīs.
Čikenijs jo sevišķi mīlēja Seidžo. Viņš bija par Čileviju vārgāks, rāmāks un maigāks. Čilevijs bija jautrākas dabas, nebēdnīgāks; viņam galvenais bija blēņošanās un dzīve šķita tikai liels joks. Čikeniju turpretim nereti māca vientulības ilgas, un tādās reizēs viņš tupēja, kaktā ierāvies, un gaidīja, kad Seidžo viņu paņems rokās un apmīļos. Bieži vien naktīs viņš līda no sava mājokļa ārā un, nostājies pie Seidžo gultas, žēli smilkstēja. Tad Seidžo ņēma viņu savā gultā un ļāva tur pārgulēt, turpretim Čilevijs, uz muguras atlaidies, šņākuļoja savā būcenī kā lāga bērns. Kad Cikenijam atgadījās kāda liksta — vai nu viņš apdauzīja purniņu pret plīti, vai zaudēja cīniņā —, viņš allaž meklēja mierinājumu pie Seidžo. Seidžo, juzdama Cikenijam — kā jau vārgākam — līdzi, notupās uz grīdas, un viņš laimīgs un apmierināts saritinājās viņai klēpī. Čilevijs, noguris no pastrādātajiem nedarbiem, arī ierāpās Seidžo klēpī, lai saņemtu savu tiesu mīlestības, un, iekārtojies cieši blakus Cikenijam, vairāk reižu smagi nopūtās, varen apmierināts ar dienas veikumu. Negribēdama bebrēnus traucēt, Seidžo nekustīgi sēdēja un gaidīja, līdz tie atkal dosies savās gaitās.
Bebrēnu izdarības bija tik atšķirīgas, ka tagad varēja pavisam viegli noteikt, kurš ir Čilevijs, kurš — Čikenijs. Čilevijs bija spēcīgāks, drosmīgāks un nebēdnīgāks par Čikeniju. Šim pārgalvim, liekas, patika ar galvu skriet galda kājām virsū, mest dažādus priekšmetus sev uz ķepām vai arī krist malkas kastē iekšā. Viņš bija tik ziņkārīgs kā papagailis un līda visur, kur vien varēja. Reiz viņš uzrāpās uz ūdens spaiņa, kas brīdi bija atstāts uz grīdas, un, droši vien noturējis to par nirtuvi, metās tanī iekšā. Spainis, protams, ar troksni apgāzās un ūdens izšļācās. Bebrēns bija pagalam pārsteigts, un ne mazāk pārsteigti bija arī pārējie. Tomēr, lai cik delverīgs, viņš bija tikpat mīlīgs kā Čikenijs un sekoja visur līdzi Šepīenam (ja nebija nekur citur aizņemts) gandrīz tāpat, kā Čikenijs sekoja Seidžo. Taču ilgi bez Čikenija viņš izturēt nespēja. Lai kur viņi devās, viņi visur tecēja kopā — viens 'otram pakaļ vai blakus — un, ja savos klaiņājumos pa māju izšķīrās, tūdaļ uzsāka vfens otru meklēt
vai saukt. Satikušies viņi bridi pavisam rātni sēdēja, galviņas kopā sabāzuši un viens otram kažociņā ieķērušies, taču necik ilgi, skumjā oma pagaisa, un viss beidzās ar cīniņu; liekas — tā viņi izpauda savu sajūsmu.
Seidžo ne vienu reizi vien iedomāja, cik cietsirdīgi būtu viņus izšķirt.
7. TIRGOTĀJS
Pienāca brīdis, kad bebrēni bija jālaiž brīvībā. Viņi bija krietni paaugušies, kļuvuši ļoti kustīgi un spēcīgi, un Seidžo un Šepīens mazliet baidījās, vai tie neaizklīdīs un nepazudīs uz visiem laikiem. Taču Lielā Spalva apgalvoja, ka bebrēni neaiziešot pavisam, ja pret tiem labi izturēšoties, un vienmēr Atgriezīšoties, it kā šeit būtu viņu īstās mājas. Vēl viņš sacīja, ka bebrēni drīz vien noilgošoties pēc viņiem un pēc stundas vai divām būšot atpakaļ.
Tad kādā brīnum jaukā, satraukumu pilnā dienā šķērsis, kas atradās durvīm priekšā, tika noņemts un bebri izgāja ārā. Ne jau uzreiz, protams, tas notika; vispirms viņi aplūrēja un izpētīja visus kaktus, pūlēdamies saost tādas smakas un saklausīt tādas skaņas, kādu nepavisam nebija. Pēc diviem vai trim mēģinājumiem viņi pēdīgi sadūšojās un, Seidžo un Šepīena kā miesassargu pavadīti, devās uz ezeru lejā. Sākumā viņi gāja lēni un piesardzīgi, ik pa brīdim apsēzdamies, lai pārliecinātos, vai kur neieraudzīs vilku vai lāci; protams, ne viens, ne otrs nekur nebija manāms. Bija tik interesanti bebrēnus vērot. Jo tuvāk nāca ezers, jo ātrāks kļuva viņu solis, līdz pēdīgi viņi laida teciņiem un pēc tam lēkšodami (man šķiet, to varētu saukt par lēkšošanu) iemetās ūdenī. Taču tūlīt pat viņi atkal izmetās ārā, nesaprazdami, ko iesākt ar tik milzīgu veļas baļļu kā šī. Necik ilgi, un viņi atkal ielaidās ezerā un tad peldēja un nira, un spiedza, un astēm šļakstināja — vārdu sakot, lieliski izdzīvojās.